Brālis meklē māsas
Vienam ķēniņam bija trīs meitas, bet neviena dēla. Meitas šad tad nopriecājās, ka pēc tēva nāves mantošot valsti, bet liktenis bija lēmis citādi. Ķēniņam nomira sieva, viņš apņēma otru, un tai piedzima dēls, valsts mantinieks. Nu meitām cerības vējā. Šīm tas laikam ķērās pie sirds, jo tādas kā šķērsām sagriezušas vienmēr rādījās, nemaz vairs negribēja pie tēva dzīvot. Zināms, teikt jau to nevienam neteica, bet varēja manīt, ka nekāds labais prāts vis nav.
Kādu dienu visas trīs lūdza tēvam, lai ļaujot šīm gar jūrmalu pastaigāties. Tēvs ļāva arī — kas tur liels? Bet, kā meitas aizgāja, tā ar to gājumu pazuda, kā ūdenī iekritušas. Visi lauzīja galvas, kur viņas tā būtu varējušas palikt, bet, kas pagalam, — pagalam. Tikai vēlāk ķēniņa dēls, nu jau liela cilvēka kārtā nācis, sāka tēvam apvaicāties:
— Man taču esot māsas bijušas. Kur tad tās pagaisušas?
— Bija, bija, dēliņ, bet uz jūrmalu aizgāja, jūrmalā pazuda. Kas to lai zina, kā un kur viņas pagaisa!
— Kas tad jūs par cilvēkiem, ka nemeklējāt rokā?
— Kā nu nemeklējām! Izmeklējām jūrmalu smalki jo smalki, bet ne ziņas, ne miņas!
— Nē, tā tas nevar palikt! Laidiet mani pasaulē, tēt, gan es viņas atradīšu! Izmalšu visu pasauli no vienas malas līdz otrai, gan viņu pēdas sadzīšu.
— Labi, labi, dēliņ! Lai tevi laimīte pavada!
Un nu ķēniņa dēls aiziet pasaulē māsas meklēt. Iet, iet lielu, ne mazu laiku, nonāk pie varen bieza meža, ka ne cauri izspraukties, ne arī kādu teku ieraudzīt. Nogājies nabadziņš, kājas vairs neklausa, apmetīsies zem kupla ozola atpūsties. Līdzko apsēžas, te miegs arī klāt. Sapnī viņš redz, ka aiz meža sākas līdzens ceļš, tam galā tāda kā pils un virs tās zelta vaiņags. Pamostas un prāto:
— Tukši nieki vai patiesība? Jālaužas mežam cauri raudzīt!
Izlaužas mežam cauri un patiesi ierauga nosapņoto ceļu. Nu viņš ielīksmots soļo naski uz priekšu. Noiet vienu jūdzi, noiet otru — mežs vien apkārt ir. Noiet trešo jūdzi, ierauga ceļa malā skaistas vara mājas. No koka tur itin nekā: sienas vara, jumti vara, durvis, logi — viss no vara.
— Te gan jauka dzīvošana! Jāiet iekšā paciemoties!
Ieiet istabā un ierauga saimnieci pie galda.
— Labdien, saimniec! Vai ciemiņus arī gaidi?
— Gaidu, gaidu katru dienu! Nāca šādi, nāca tādi, tikai pusbrāli velti vien nogaidos!
— Pusbrālis ir klāt! Vai esi mana māsa, ķēniņa meita, kas jūrmalā pazuda?
— Jūrmalā pazudām visas trīs reizē; es esmu vecākā, mani Vējš atprecēja uz šejieni. Bet, brālīti labais, sargies no Vēja, ka vakarā, mājās nākdams, tevi neierauga! Še tev vara bunduliņš par piemiņu. Tas tev dos ēst un dzert, ko visu velēsies, un tagad paslēpies mežā zem kokiem.
Brālis noslēpās ari zem kupliem kokiem un gaida, kas nu būs. Te, saulei pošoties uz rietu, padzird tālumā jau kokus šņācam; saulei noejot, Vējš brāž pār koku galotnēm, koki lokās, mežs krāc, un liekas, visas vara mājas būs sagāztas čupu čupās. Tad viss apklust, un brālis prāto:
— Bargs viņš ir gan, šis mans svainis, bet uz ilgu trakošanu nav. Jālavas pie loga paskatīties, kāds viņš izskatās istabā ienācis.
Pielavas pie loga un redz skaistu, laipnu vīru sēžam pie galda. Nu ķēniņa dēls vairs nevar nociesties, iet iekšā un saka:
— Labvakar, svaini! Vai gaidīji radiniekus?
— Labvakar, labvakar, kā nu negaidīsi Nāc sēsties galda galā, man tagad vaļas patērzēt.
Un abi draudzīgi notērzēja visu nakti.
No rīta svainis izvada radinieku un šķiroties saka:
— Tu, brāl, esi pilnā plaukā, tev laiks līgavu raudzīties. Un, ja tev nedienas uzbruktu, piemini mani — steigšos palīgā.
Ķēniņa dēls patencina un naigiem soļiem steidzas tālāk. Noiet vienu jūdzi, otru — mežs bijis, mežs paliek. Noiet trešo un ierauga ceļa malā skaistas sudraba mājas. No koka tur nav itin nekā: sienas sudraba, jumti sudraba, durvis, logi — viss no sudraba.
— Te gan būtu jauka dzīvošana! Jāiet paciemoties!
Ieiet istabā, ierauga saimnieci pie galda.
— Labdien, saimniec! Vai ciemiņus gaidīji?
— Gaidu, gaidu katru dienu! Nāca šādi, nāca tādi, tikai pusbrāli vien velti izgaidos!
— Pusbrālis ir klāt! Vai tu esi mana māsa, ķēniņa meita, kura jūrmalā pazuda?
— Jūrmalā pazudām visas trīs reizē; es esmu vidējā, mani Lietus atprecēja uz šejieni. Bet, brālīti labais, sargies no Lietus, ka vakarā, mājās nākdams, tevi neierauga! Še tev par piemiņu šis sudraba maciņš. Tanī tev nekad netrūks naudas, un tagad paslēpies mežā zem kokiem.
Brālis noslēpās arī zem kupliem kokiem un gaida, kas nu būs. Te, saulei uz rietu pošoties, nāk Lietus lielā spēkā mežam pāri un jau tālumā dzird ūdeņus gāžamies, bet, saulei noejot, viss mežs baltum balts no varenām lietus gāzēm. Tad viss apklust, un brālis prāto:
— Bargs viņš ir gan, šis mans svainis, bet uz ilgu trakošanu nav. Jāpielavas pie loga paskatīties, kāds viņš izskatās, istabā ienācis.
Pielavas pie loga un redz, ka pie galda sēž skaists un laipns vīrs. Nu ķēniņa dēls nevar vairs nociesties, iet iekšā un uzrunā viņu:
— Labvakar, svaini! Vai radiniekus arī gaidīji?
— Labvakar, labvakar, kā nu negaidīsi Nāc sēsties galda galā, nu man arī vaļas patērzēt.
Tā viņi draudzīgi notērzēja visu nakti.
No rīta svainis, izvadot radinieku, saka:
— Tu, brāl, esi pilnā plaukā, tev laiks līgavu raudzīties. Un, ja tev uzbrūk nedienas, tad piemini mani — steigšos palīgā.
Ķēniņa dēls patencina un naigiem soļiem dodas tālāk. Noiet vienu jūdzi, otru — mežs bijis, mežs paliek. Noiet trešo jūdzi un ierauga ceļa malā zelta mājas. No koka itin nekas: sienas, jumti zelta, durvis, logi — viss no zelta.
— Te gan būtu jauka dzīvošana! Jāiet paciemoties!
Ieiet istabā un ierauga saimnieci pie galda.
— Labdien, saimniec! Vai ciemiņus gaidīji?
— Gaidu, gaidu katru dienu! Nāca šādi, nāca tādi, tikai pusbrāli vien velti izgaidos!
— Pusbrālis ir klāt! Vai esi mana māsa, ķēniņa meita, kas jūrmalā pazuda?
— Jūrmalā pazudām trīs māsas reizē; es esmu jaunākā, mani Krusa atprecēja uz šejieni. Bet, brālīti labais, piesargies no Krusas, ka vakarā, mājās nākdams, nepamana tevi. Še tev par piemiņu zelta gredzentiņš, ja tam skatās cauri, tad redz visu, kas notiek pasaulē, gan virs zemes, gan apakš zemes. Un nu paslēpies zem kupliem kokiem.
Ķēniņa dēls paslēpjas zem kupliem kokiem un gaida, kas nu būs. Saulei pošoties uz rietu, dzird jau tālumā Krusu krācam, saulei noejot, saceļas tāds negaiss, ka jādomā — viss būs sakapāts drupu drupās. Tad negaiss aprimst, un brālis prāto:
Bargs viņš ir gan, šis mans svainis, bet uz ilgu trakošanu nav. Jāpielavas pie loga paskatīties, kāds viņš izskatās. Istabā ienācis.
Pielavas pie loga un redz pie galda sēžam skaistu un laipnu vīru. Nu ķēniņa dēls nevar vairs nociesties, iet iekšā un uzrunā viņu:
— Labvakar, svaini! Vai radiniekus arī gaidīji?
— Labvakar, labvakar, kā nu negaidīs! Nāc sēsties galda galā, man tagad ir vaļas patērzēt.
Tā viņi draudzīgi notērzēja visu nakti.
No rīta svainis izvada radinieku un saka:
— Tu, brāl, esi pilnā plaukā, tev laiks līgavu raudzīties Un, ja tev uzbrūk nedienas, piemini mani — steigšos palīgā!
Ķēniņa dēls patencina un iet savu ceļu tālāk. Iet vienu dienu, otru — nekā jauna neredz, bet trešajā dienā ierauga lielu pilsētu. Pilsētas vidū kalns, uz kalna ķēniņa pils — taisni tāda kādu viņš sapnī redzējis. Nu ķēniņa dēls saprot, ka nonācis īstajā vietā, un sāk apjautāties vienam otram, kas te no jauna.
— Ai, bāliņ, pie mums nekā laba nav! — tā šie steidz atbildēt. — Mūsu ķēniņam viena vienīga meita, par viņu nav skaistākas visā pasaulē. Bet viņai uzlikts lāsts: viņa var iziet par sievu tikai pie tāda, kas pārspēj viņu gudrībā. Precinieki nākuši jau no malu malām, bet neviens nav viņu pārspējis un visi samesti cietumā. Ej vien savu ceļu tālāk, ka tev arī neuzkrīt nelaime!
— Bet ja nu es esmu tas īstais?
Šie tikai nosmejas — vai nu pirmais tāds pavieglais redzēts! Ķēniņa dēls jau grib iet uz pili, te ierauga vecu ubadziņu — sēž, savilcies kankaros, ne ēdis, ne dzēris.
— Ai, tētiņ, es taču varu tev palīdzēt!
Paņēma savu vara bunduliņu, paēdināja vecīti, piebēra viņam pilnu klēpi naudas no sudraba maciņa. Vecītis šo nenotencināt:
— Pienāks laiks, dēliņ, varbūt varēšu tavu labu sirdi atmaksāt!
Ķēniņa dēls to nemaz nedzird, domā tikai par daiļo līgavu pilī. Dodas uz turieni, un, nudien, vai acis apžilbst, tik daiļa ir ķēniņa meita. Viņš tūliņ bildina šo, un viņa gatava nācēja, lai tikai šonakt izguļoties pilī, rīt iešot līdzi. Ķēniņa dēls nu varen priecīgs, ka viņam tā laimējies, un — kā jau arvien, cilvēks pārliekā priekā neapdomā galu — parāda līgavai vara bunduliņu un izstāsta, ko ar to var darīt. Līgava nesaka nekā, bet, kad šis aizmidzis, pavēl sargiem:
— Metiet cietumā šo ķēniņa dēlu, kas nācis pēc mana vaiņaga!
Pils sargi sagrābj aizmigušo un iemet cietumā. Bet ķēniņa dēls nu atminas, ko pirmais svainis solījis, un sauc:
— Svaini, svaini, palīdzi man!
Tūliņ Vējš tā sāka trakot, ka sagāza gan pili, gan cietumu drupu drupās, bet visi cilvēki palika sveiki un veseli. Ķēniņa dēls iznāca no cietuma un palūdza svainim labākas drēbes. Tas ieģērba viņu varā no galvas līdz kājām, un ķēniņa dēls gāja atkal bildināt līgavu. Šī viņu nepazina un laipni atbildēja:
— Labprāt iešu pie tevis par sievu, bet, redzi, kāda mums nelaime notikusi: vētra pili sagāzusi drupās.
— Tas nekas, — šis laimē atbild, — man tāds maciņš, kurā nekad netrūkst naudas. Uzcelsim jaunu pili.
Un saber šai pie kājām veselu kaudzi sudraba.
Līgava ļoti priecīga un vakarā guldina viņu mīkstā jo mīkstā gultā. Līdzko viņš aizmidzis, šī paņem maciņu un pavēl pils sargiem:
— Metiet cietumā šo ķēniņa dēlu, kas nācis pēc mana vaiņaga!
Pils sargi sagrābj aizmigušo un iemet citā cietumā, kas taisīts vēl stiprāks par pirmo. Bet ķēniņa dēls atminas, ko otrs svainis solījies, un sauc:
— Svaini, svaini, palīdzi man!
Tūliņ Lietus sāk gāzties tik briesmīgi, ka izskalo cietuma pamatus, un ķēniņa dēls smiedamies iznāk laukā. Viņš palūdz svainim jaunas drēbes, un tas ieģērbj viņu sudrabā no galvas līdz kājām. Nu viņš atkal dodas pie līgavas un bildina to. Šī viņu nepazīst un solās par sievu ar lielāko prieku. Ķēniņa dēls nezina, ko iesākt aiz laimes, bet līgava pamana viņam pirkstā māsas doto gredzenu un tūliņ taujāt, kur viņš tādu ņēmis. Šis, aplamnieks, visu izstāsta un izrāda, un viņai to vien vajag. Kad šis vakarā apguldināts mīkstā jo mīkstā gultā un iemidzis, viņa nomauc tam gredzenu un pavēl pils sargiem:
— Metiet cietumā šo ķēniņa dēlu, kas nācis pēc mana vainaga!
Sargi sagrābj aizmigušo un iemet trešajā cietumā, kas vēl stiprāks par iepriekšējiem. Bet ķēniņa dēls pamostas Un atceras, ko trešais svainis solījis, un sauc:
— Svaini, svaini, palīdzi man!
Tūliņ Krusa klāt un tā sakapā sargus, ka neviens dzīvs nepaliek. Ķēniņa dēls nu palūdz svainim jaunas drēbes, un tas ieģērbj viņu zeltā no galvas līdz kājām. Kad viņš ieiet pie līgavas, šī ne acu vairs nevar nolaist no precinieka, tik ļoti viņš tai patīk, tomēr solīties vēl nevarot. Ja pratīšot trīs reizes tā paslēpties, ka šī viņu nevarēšot atrast, tad gan.
Neko darīt, jāiet vien slēpties. No rīta iziet no pilsētas un gudro, kur varētu paslēpties. Te paceļ acis un ierauga to pašu veco nabadziņu, kuru nesen pamielojis.
— Ko, dēliņ, tāds noraizējies?
— Tā un tā man gadījies, tas un tas man jādara!
— Tā nav nekāda lielā klizma, — vecītis atbild. — Še tev šķiltaviņas: šķil pirmo reizi, redzēs, kas tad būs; ja nepietiek, šķil otro reizi, redzēs, kas tad būs, un ja vēl nepietiek, šķil trešo reizi, tad nu vajadzētu būt gana!
Ķēniņa dēls patencina un šķiļ pirmo reizi. Kur gadījusies, kur ne, pielien milzu čūska, aprij viņu un iegrimst dziļi zemē! Viņi jau domā, ka labi noslēpušies, te čūska nemierā sakustas un saka:
— Tu esi atrasts, tavas līgavas acu stars svilina man sānus!
Neko darīt, zeme atveras, čūska izmet ķēniņa dēlu ārā. Viņš uzkāpj ozolā un šķiļ otrreiz. Pielaižas milzu ērglis, aprij viņu un paceļas aiz mākoņiem neapzināmā augstumā. Tomēr arī tas nelīdz, ērglis pēc brītiņa saka:
— Tu esi atrasts, tavas līgavas acu stars svilina man sānus!
Viņš nolaižas zemē un izmet ķēniņa dēlu ārā. Dēls šķiļ trešo reizi. No jūras dziļumiem izšaujas milzu zivs, aprij viņu un nogrimst jūras dziļumos. Taču arī tas nelīdz, drīz vien zivs saka:
— Tu esi atrasts, tavas līgavas acu stars svilina man sānus!
Zivs izpeld krastā un izmet ķēniņa dēlu smiltīs. Viņš aiziet pie līgavas un teic:
— Tava acs un mans gredzens — tiem nepārvarams spēks, taču ļauj man vēl vienu reizi slēpties.
— Labi, — šī atbild un nosmejas: —Ja tās reizes tevi atradu, tad atradīšu arī šoreiz.
Bet pils pagalmā ķēniņa dēlu gaida tas pats vecītis ar zelta putniņu rokā. Putniņš saka:
— Atvēli man sava tēva dārzā vienu zelta ābolu, tad tevi paslēpšu tā, ka neviens neatradīs!
Labi, viņš atvēlot. Putniņš pārvērta ķēniņa dēlu par zelta saktu un nemanot piesprauda līgavai apkaklē. Viņa tikmēr lūkojās caur gredzenu, kur ķēniņa dēls paslēpies. Skatījās zemes dziļumos, gaisa augstumos, jūras bezdibeņos — kā nav, tā nav. Beidzot piekususi uzmauca gredzenu pirkstā un sauca:
— Tu mani pārspēji! Esmu tava uz visiem laikiem!
To dzirdot, ķēniņa dēls pasmējās līgavai pie krūtīm. Putniņš pārvērta viņu par cilvēku un atgādināja solījumu. Ķēniņa dēls nu saderēja līgavu un veda uz tēva mājām, bet putniņš lidoja viņiem dziedādams līdzi. Mājās pārnācis, ķēniņa dēls tūliņ devās dārzā pie ābeles, lai nu putniņam atļautu zelta ābolu noraut, bet tas sacīja:
— Kā lai ņemu, kā lai dabūju? Zelta ābelei tīkls pārvilkts, tāpēc jau lūdzu tavu palīdzību.
Ķēniņa dēls ieskatās: patiesi, ābelei pārvilkts smalks jo smalks tīkls. Viņš lēni jo lēni atbīdīja to sānis, lai tas nesamudžinās, un pasniedza putniņam solīto ābolu. Bet, līdzko norāvis ābolu, te arī tēvs dārzā:
— Kam norāvi, dēls, zelta ābolu, ko es tā saudzēju?
Bet dēls atbild: — Tēt, vai ar dusmām sagaidāt mani mājās? Māsas uzmeklēju, labās mantās iedzīvojos! Zelta ābolu norāvu, bet zelta līgavu pārvedu!
Ķēniņš atzina, ka dēlam taisnība, un rīkoja varenas kāzas — septiņas dienas, septiņas naktis.