Vecais zaldāts
Kad Brencis bija savus divdesmit piecus gadus ķeizaram nokalpojis, viņam iedeva kukuli maizes, trīs grašus naudas un atlaida mājās. Iebāza vecais zaldāts savu algu somā un devās ceļā. Gāja, gāja, te nāk pretī veca sieviņa un sāk lūgties, lai atmetot šai kādu nieku. Zaldātam sirds īstā vietā un kārtība arī kaulos iedzīta: sadalīja ir naudu, ir maizi trijās daļās, vienu iedeva sieviņai, divas paturēja pats un gāja tālāk. Bet necik tālu nebija ticis, te nāk pretī noplīsis puika — lai jel dodot kādu grasīti! Atdeva tam otru grasi un otru maizes riku. Necik ilgi nebija pagājis, te velkas pretī vecs vīriņš: lai pažēlojot nabadziņu! Atdeva zaldāts pēdējo un noteica:
— Nu var nākt kaut vai simt ubagu, man nav vairs ne plika graša pie dvēseles!
— Tas nu gan nav labi, ka tu pats paliec pavisam tukšā, — vecītis saka. — Ņem kaut šo veco maišeli, gan tas tev noderēs.
Zaldāts pasmejas, taču dāvanu nonicināt negrib. Pasit maišeli padusē un iet savu ceļu. Pēc kāda laika iegribas uzvilkt dūmu — skatās, tabakas maks tukšs. Izčamda ubaga doto maisu, vai tur kaut siena smalkumi nebūs aizķērušies — ir to nav.
— Tīrā posta reize! — Brencis nopūšas. — Vai tur nevarēja būt pusmārciņa tabakas!
Te maišelis nokust, un patiesi — pusmārciņa tabakas iekšā — un laba tabaka turklāt. Nu zaldāts aizkūpina savu koka pīpīti un nodomā:
— Ja tabaka gadījās, kāpēc tur nevarētu gadīties maize?
Maišelis atkal nokust, un maize iekšā gan. Tagad zaldāts pārlieku priecīgs par tik teicamu maisu un nebēdā nenieka. Bet otrā dienā sametas nejauks laiks: pūš ass ziemelis, līst auksts lietus, un Brencis nezina, ko aiz prieka darīt, kad pievakarē sasniedz krogu — varēs vismaz sausumā pārgulēt. Taču krodzinieks neņem pretī: neesot vietas, kur adatai nokrist, tik pilnas visas malas. Lai ejot pārgulēt vecajā pilī viņpus ceļa. Tur gan pa naktīm velni dauzoties, bet citādi guļa esot laba.
Vai nu tīšu prātu paliks nakti klajā laukā saldēties? Ies labāk uz velnu pili, vai nu tā būs, ka netiks ar šiem galā. Aizgāja, iekurināja krāsni, ieturēja vakariņas, nosēdās pie uguns un kūpināja pīpīti, kamēr miegs uzradīsies.
Te, varbūt tā ap pusnakti, sāk celties troksnis. Pils rīb, rūtis dārd, durvis klaudz, un pie Brenča ieskrien velns ar sešām galvām, uzbrēkdams:
— Kas tev atvēlēja te krāsni kurināt?
Brencim sanāca dusmas par tādu uzbrēkšanu, un viņš to vien atteica:
— Kaut tu ieskrietu manā maišelī, ko te ārdies!
Tai pašā acumirklī velns bija maisā iekšā. Brencis aizsēja maisam galu ciet, paņēma dzelzs biguli un sāka velnu slānīt. Tas brēc un spārdās kā negudrs, bet vecais zaldāts nodod labu kārtu, brītiņu atpūšas un sāk atkal no jauna. Beidzot velns sāks gauži lūgties, lai taču laižot ārā no maisa, darīšot visu, ko vien likšot. Kad tā, ko tad vairs slānīs. Brencis saka:
— Atnes man trīs maisi sudraba un apsolies zemes virsū nerādīties, tad laidīšu vaļā!
Velns tūliņ — jā, jā! Nepaguva Brencis ne apgriezties, kad maisi ar sudrabu klāt un velns uz elli projām, ka nobrīkšķēja vien. Nu Brencis likās mierīgā prātā uz auss un pamodās tikai tad, kad saule jau bija lielā gabalā. Drīz vien atskrēja krodzinieks apskatīties, kas te pa nakti noticis. Vīrs vai svila aiz ziņkārības. Ieraudzījis Brenci sveiku un veselu, viņš pa galvu pa kaklu metās pie kunga tos brīnumus stāstīt, ka zaldāts pārgulējis vecajā pilī pa nakti un palicis dzīvs. Kungs gandrīz vai negrib ticēt un arī teciņus vien liek šurp. Vai patiešām Brencis esot nakti pārlaidis pilī?
— Nūjā, ka esmu!
— Un no velniem tev nemaz bail nebija?
— Ko nu zaldāts ies daudz baidīties no tādiem seskiem — ir jau vēl lielāki velni redzēti!
— Ak, Brenci, tev nu gan ir vīra dūša! Vai nevari vēl kādu nakti te pārgulēt un visus velnus uz elli aizdzīt?
— Kālab ne? — Brencis atsaka un paliek uz otru nakti pilī.
Līdzko pusnakts klāt, rīb atkal visa pils, rūtis dārd, durvis blākšķ. Nu ieskrien velns ar deviņām galvām un uzbrēc Brencim:
— Kas tev te atvēlēja krāsni kurināt?
Brencis atsaka itin strupi:
— Kaut tu ieskrietu manā maišelī, ko te auro!
Acumirklī velns maisā iekšā. Brencis maisam galu ciet, paņem dzelzs biguli un nu tik velnu slānīt. Tas spārdījās, spārdījās, kauca, kauca, bet cik ilgi tādu sutu var turēt? Sāks lūgties, lai taču laižot laukā no maisa, darīšot visu, ko vien likšot. Brencis saka:
— Atnes man trīs maisi zelta un apsolies zemes virsū nespert vairs kāju!
Labi. Pēc maza brītiņa velns ar zeltu klāt un tad laižas lapās.
No rīta kungs vēl vairāk brīnījās par dūšīgo zaldātu un lūdza, lai tas pārguļot vēl trešo nakti pilī. Brencis palika arī trešo nakti, bet tad gan vīrs dabūja trūkties: skursteņi sabruka, rūtis izbira, durvis izsprāga no stenderēm, un pats lielākais velns ar divpadsmit galvām iedrāzās aurodams. Kas Brencim atvēlējis te krāsni kurināt? Bet Brencis tikai noteica:
— Kaut tu ieskrietu manā maišelī, ko te plosies!
Tūliņ velns bija maisā iekšā. Brencim bigulis rokā un tad nu gan deva, ka deva, kamēr velns sāka brēkt taisni nelabā balsī, lai apžēlojoties.
— Prātīgi dari, ka sāc lūgties: sen jau tā vajadzēja. Uzcel šonakt jaunu pili šīs vecās vietā un apsolies zemes virsū vairs kāju nespert!
Jā, velns tūliņ ar mieru, kad tikai tiek no pēriena vaļā. Viņš ņēmās nosvīdis, kamēr pa nakts melnumu uzcēla jaunu pili, tomēr visu padarīja, kā nosolījies, un tad aizšāvās uz elli, ne sviedrus nenoslaucījis.
No rīta kungs, jaunu pili ieraudzīdams, negribēja ne savām acīm ticēt un plijās vecajam zaldātam virsū, lai sakot, kādu algu gribot, bet tas prasīja tikai mājas vietu pirtiņā — vairāk šim nevajagot. Savu zeltu un sudrabu viņš pamazām izdalīja, kam nu vajadzēja, — pa saujai, pa riekšavai. Varēja jau vēl ilgi tā dzīvot, kas tad vainas, bet vienreiz saslima un nomira. Pirms miršanas vēl visus nozvērināja, lai lielas bēres nerīkojot, tikai lai nepiemirstot ielikt veco maišeli zārkā viņam zem galvas. Viss tika izdarīts, kā viņš bija vēlējies. Tikko bēres bija garām, vecais zaldāts paņēma savu maišeli un uzkāpa debesīs — lai šo laižot iekšā. Bet Pēteris pie vārtiem atbild:
— Nekā nebūs — tu esi daudz karojis un grēkojis, ej vien uz elli!
Vai nu ellē būs sliktāk — kad tikai jumts virs galvas! Sāk Brencis klaudzināt pie elles vārtiem. Vārtu sargs paskatās: pag, pag, Šis pavaicāšot elles kungiem, kā būšot ar iekšā laišanu. Necik ilgi — sešgalvis, deviņgalvis un divpadsmitgalvis pie vārtiem klāt. Kā ieraudzīja veco zaldātu ar maišeli padusē, tā visi pajuka kur kurais un tikai nobrēca sargam, lai noslēdzot vārtus ar trejdeviņām atslēgām ciet.
Ko nu lai dara? Jāiet vien atpakaļ uz debesīm, bet Pēteris iespītējies taisni kā āzis — nē un nē. Noskaitās vecais zaldāts, ka arī debesīs nav nekādas kārtības, un iesaucās:
— Kaut tu ieskrietu manā maišelī, tiepša!
Tūliņ Pēteris bija maišelī iekšā. Zaldāts mierīgā garā atvēra vārtus un iegāja debesīs. Apskatījās visapkārt, izraudzījās ērtāku kaktiņu, uzvilka dūmu un sāka dzīvot pēc sava prāta. Pēteri gan izlaida ārā pēc krietna laika — tāpēc ka bijis tik tiepīgs.