Trīs labas lietas

Lasām kopā

Tēvam bija trīs dēli, divi gudri, trešais muļķis. Pie tēva mājām bija plata upe, un dēliem pa kārtai vajadzēja celt tai ļaudis pāri. Reiz vecākajam brālim piestājās svešs vīrs ar smagu dzelzs lādi, sacīdams:

— Pārcel mani pār upi!

Jāceļ vien ir, bet lāde tik smaga, ka ūdens teju pat smeļas iekšā laivā, tik dziļi tā sēž. Vecākais brālis airē atspēries, rokas vienās tulznās, kamēr laivu pārdabū pāri. Otrā malā ticis, svešais apjautājas:

— Ko gribi par pārcelšanu: sieku zelta vai trīs labas lietas?

— Skaidrs, ka zeltu! Vai es zinu, kas tās tev par lietām!

Vīrs iedeva zeltu un pazuda. Nākamdien otram brālim iet tāpat. Arī viņš izvēlējās zeltu. Trešajā dienā pārcēlājs bija muļķītis. Kad svešais viņam apjautājās, kādu atlīdzību šis vēloties, viņš atteica:

— Zelts nāk un iet, dod man tās trīs labas lietas — vismaz kaut kas derīgs paliks!

— Tu esi gudrāks par saviem brāļiem, — svešais sacīja. — Te tev būs zirga sars. Ja tev kādreiz ievajagas būt par zirgu, tad ieņem sara galu mutē un saki: — Zirgs gribu būt un nekas cits! — tūdaļ tiksi par zirgu, bet par cilvēku tiksi tā: ieņem sara galu mutē un saki: — Cilvēks gribu būt un nekas cits! — Un šeit tev baloža spalva. Ja ievajagas būt par balodi, ieņem spalvas galu mutē un saki: — Balodis gribu būt un nekas cits! — tūdaļ tiksi par balodi, bet par cilvēku tiksi tā: ieņem spalvas galu mutē un saki: — Cilvēks gribu būt un nekas cits! — Un šeit vēl zivs zvīņa. Ja ievajagas būt par zivi, ieņem zvīņu mutē un saki: — Zivs gribu būt un nekas cits! — tūdaļ tiksi par zivi, bet par cilvēku tiksi tā: ieņem zvīņu mutē un saki: — Cilvēks gribu būt un nekas cits!

Apveltījis muļķīti, svešais pazuda kā ūdenī iekritis. Muļķītis nosprieda tā:

— Mājās mani visi par muļķi vien tur, iešu pasaulē laimi meklēt.

Ieņēma zvīņu mutē, pārvērtās par zivi, pārpeldēja upei pāri un prom pasaulē.

Nonāk pie liela meža un tik bieza, ka ne domāt tikt cauri. Bet kas muļķītim par bēdu? Pārvēršas par balodi un — žvīks! — meža galiem pāri.

Aiz meža liels, liels klajums, nemaz otru malu saskatīt. Nu muļķītis pārvēršas par zirgu un aulekšo, kamēr nonāk otrā malā, kur atrodas ķēniņa pils. Te viņš pārvēršas par cilvēku un iet pilī darbu meklēt. Viņam laimējas, ķēniņš pieņem viņu par sulaini. Drīz pēc tam ķēniņš sadomā braukt ciemos pie kaimiņu ķēniņa un paņem sulaini līdzi. Šim otram ķēniņam ir meita, daiļa kā saule un mundra kā strauta ūdens. Muļķītis, viņu ieraudzījis, vairs nezina, kur dēties, tik ļoti tā viņam patīk. Bet kas dos ķēniņa meitu nabagam? Atliek tikai klusībā nopūsties par savu sūro likteni.

Te kādu dienu muļķīša ķēniņam pienāk nelāga vēsts: ienaidnieks postot šā zemi, lai steidzoties uz mājām. Ķēniņš tūdaļ grib doties atpakaļ un glābt, kas glābjams. Bet kaimiņu ķēniņš saka:

— Ko skriesi viens, diezin vai tiksi galā. Iešu tev līdzi nedienās palīdzēt.

Kad nu pārtiek mājās, tad redz: ienaidnieku tāds milzums, ka nav ko domāt pat uz to pusi rādīties. Ko nu lai dara? Te kaimiņu ķēniņš atminas:

— Žēl, ka nepaņēmu savu lielo zobenu. Būtu tas pie rokas, es viens pats šo pulku kā pļautin nopļautu. Bet kā lai to ātrumā atdabū uz šejieni? Ceļš ir tāls. Nudien, ja kāds man līdz rītam zobenu atgādātu, tam es neliegtu savu meitu.

Muļķītis tūliņ piesakās to izdarīt — un te kā zirgs, te kā balodis vai kā zivs prom uz turieni. Viens divi — viņš jau pie ķēniņa meitas. Tā un tā, līdz rītam jānogādā ķēniņam lielais zobens!

— Līdz rītam? — ķēniņa meita brīnās. — Tad jau tu laikā neaiznesīsi. Pats zini, kāds tāls ceļš ejams.

— Tu jau nezini, kā es to darīšu! Klajumā skriešu kā zirgs, pār mežu laidīšos kā balodis, pār ūdeņiem peldēšu kā zivs!

Šī netic: kā tas esot iespējams? Laika gan maz, tomēr muļķītis grib parādīt, ko var. Viņš pārvēršas par zirgu, un zirgs lūdzas:

— Mīļā meitiņ, izrauj man no krēpēm trīs sarus un labi paglabā!

Ķēniņa meita to izdara. Tad zirgs pārvēršas par balodi un lūdzas:

— Mīļā meitiņ, izrauj man no spārna trīs spalvas un labi paglabā!

Ķēniņa meita to izdara. Tad balodis pārvēršas par zivi un lūdzas:

— Mīļā meitiņ, atlupini man astē trīs zvīņas un labi pa­glabā!

Ķēniņa meita arī to izdara. Tad muļķītis kļūst par cilvēku un grib steigties projām, bet ķēniņa meita vēl saka:

— Kas tik daudz zina un prot, tam jābūt gudram cilvēkam. Sen esmu vēlējusies sev tādu vīru!

— Un es sen esmu tīkojis pēc tik daiļas līgavas! — muļķītis atbild.

Abi nosolās gaidīt viens otru, un muļķītis dodas ceļā. Viens divi! — muļķītis gan par zirgu pāraulekšo klajumiem, gan par balodi pārlaižas mežiem, gan par zivi pārpeld ūdeņiem un pievakarē jau pils pagalmā. Taču pilī tikai pavārs vien mājās, citi aizgājuši robežas sargāt. Bet šis pavārs — liels viltnieks, otru tādu ar meklēšanu nesameklēs — saka izgudrēm:

Zobenu tu gan pārnesi, bet kas tik smagu var pacelt? Es jau laikam pat maksti nepaceltu, cik man tā spēciņa.

— Pamēģini, kas zina! — muļķītis pasmejas un pasniedz šim zobenu. Bet pavārs, nelietis, uz to vien gaidījis, kā tikt pie zobena. Viņš nocērt muļķītim galvu un noslēpj viņu krūmos, bet pats aizsteidzas pie kaimiņu ķēniņa, lielīdamies:

— Grūti gan man klājās, skrēju, vai garu izlaizdams, tomēr zobenu atnesu. Tas vārgulis, ko jūs pēc zobena sūtījāt, jau pusceļā palika grāvī guļam.

Kaimiņu ķēniņš aiz lieliem priekiem tūliņ izsaucas: — Ja tu tik veikls esi, tad būsi mans znots! — un laiž zobenu darbā. Viens divi! — no ienaidnieka vairs ne zīmes pāri nepalika. Nu visiem prieka bez gala. Kaimiņu ķēniņš jau otrā dienā dodas atpakaļ uz savām mājām kopā ar pavāru, savu iecerēto znotu.

Muļķītis guļ miris krūmos. Te kādu dienu atstaigā tas pats vīrs, ko muļķītis cēla pāri upei. Ieraudzījis muļķīti nokautu, viņš aizsūta kraukli pēc dzīvības ūdens, uzšļaksta to muļķītim, un tas tūliņ atdzīvojas.

— Esi gan tu muļķis, ka devi pavāram zobenu, — vīrs viņu norāj. — Tagad labi ātri steidzies nu par zirgu, par balodi, par zivi pie saderētās līgavas, citādi viņu šovakar pat salaulās ar blēža pavāru!

Muļķītim tāda vēsts kā nazis sirdī — viņš nu steidz, ko māk. Viens divi! — līgavas tēva pilī. Tā laistās vienās ugunīs, kāzu viesi līksmojas, tikai līgava sēž galda galā bēdīga blakus pavāram, kurš aiz lepnības piepūties kā tītars. Viņš gan nobālē, ieraudzījis ienākam muļķīti, bet izliekas neko nemanījis. Toties līgava pietrūkstas kājās un metas muļķītim ap kaklu, saukdama:

— Šis ir mans īstais līgavainis!

Muļķītis izstāsta visu, kas noticis, bet ķēniņš netic. Tad līgava saka pavāram:

— Ja tu esi tas īstais, tad pārvērties par zirgu, par balodi, par zivi!

Kāzinieki, acis ieplētuši, gaida, kas nu notiks, bet pavārs atsaka:

— Kas nu tie par dumjiem jokiem! To neviens cilvēks nevar izdarīt.

— Viens ir, kas to var, un tas ir mans īstais saderētais! — līgava atcērt. Nu muļķītis pārvēršas par zirgu: līgava pieliek krēpēs toreiz izrautos sarus — tie pieaug, kā bijuši. Tad muļķītis pārvēršas par balodi: līgava pieliek spārnam izrautās spalvas — tās pieaug, kā bijušas. Muļķītis pārvēršas par zivi: līgava pieliek astei atlupinātās zvīņas — tās pieaug, kā bijušas. Pavārs, redzēdams, ka viņa blēdība atklāta, izlec pa pils logu un nositas, bet muļķītis dzer kāzas ar ķēniņa meitu.

Izmantojot kristaspeles.lv Jūs piekrītat kristaspeles.lv lietošanas noteikumiem un sīkdatņu noteikumiem.