Sudraba, zelta un dimanta zirgs
Tēvs mirdams aicināja savus trīs dēlus pie sevis un sacīja:
— Kad nomiršu un jūs mani apglabāsiet, tad nāciet pirmās trīs naktis katrs savu reizi pie mana kapa sēdēt, kamēr es pierodu viens svešā vietā.
Dēli apsolījās to darīt. Kad tēvu apbedīja, vakarā vienam vajadzēja iet sēdēt pie tēva kapa. Abi vecākie dēli bija slinki un ļaunas dabas, viņi visu lika darīt jaunākajam. Tā kā viņam bija laba sirds un viņš brāļiem pretī nerunāja, tad šie viņu apcēla par muļķīti. Tā arī tagad vecākais brālis saka jaunākajam:
— Vadzi, aizej nu tu pasēdēt šonakt pie tēva kapa, man nemaz nav vaļas.
Kad tā, tad tā. Jaunākais aizgāja uz kapsētu un apsēdās pie tēva kapa.
Ap pusnakti tēvs vaicā:
— Vai te mans vecākais dēls?
— Nē, tēt, jaunākais.
— Kāpēc vecākais nenāca?
— Neesot vaļas.
— Paldies, dēliņ, ka tu atnāci. par šī vakara nācienu dāvinu tev sudraba svilpīti. Līdzko to papūtīsi, atskries sudraba zirgs ar sudraba segliem, un uz segliem būs sudraba drēbes.
Jaunākais dēls paskatījās — patiešām, zālē guļ sudraba svilpīte. Viņš pacēla svilpīti un, pateicies tēvam, noglabāja to kabatā. No rīta pārnāca mājās, vecākie brāļi neko nejautāja, dzina tikai pie darba, gulējis vai negulējis, un viņš tad arī neko nestāstīja.
Otrā vakarā būtu jāiet vidējam brālim pie kapa sēdēt, bet šis saka jaunākajam:
— Vadzi, aizej nu tu pasēdēt, es esmu nostrādājies, miegs mācas virsū.
Jaunākais aizgāja arī uz kapsētu un apsēdās pie kapa. Ap pusnakti tēvs vaicā:
— Vai te mans vidējais dēls?
— Nē, tēt, jaunākais.
— Kāpēc vidējais nenāca?
— Esot nostrādājies, miegs mācoties virsū.
— Paldies, dēliņ, ka tu atnāci. Par šīs nakts nācienu es tev dāvinu zelta svilpīti. Līdzko to papūtīsi, atskries zelta zirgs ar zelta segliem, un uz segliem būs zelta drēbes.
Jaunākais dēls paskatījās — patiešām zālē guļ zelta svilpīte. Pacēla to un, pateicies tēvam, noglabāja kabatā. No rīta vecākie brāļi nekā nejautāja, dzina tikai pie darba, gulējis vai negulējis, un viņš tad arī neko nestāstīja. Vakarā viņam pašam bija reize iet. Ap pusnakti tēvs atkal vaicā:
— Vai te mans jaunākais dēls?
— Jā, tēt.
— Paldies, dēliņ, ka tu atnāci. Par šīs nakts nācienu dāvinu tev dimanta svilpīti. Līdzko to papūtīsi, atskries dimanta zirgs ar dimanta segliem, un uz segliem būs dimanta drēbes.
Jaunākais dēls paskatījās — patiešām zālē guļ dimanta svilpīte. Pacēla to un, pateicies tēvam, noglabāja kabatā. No rīta brāļi neko nejautāja, viņš ari neko nestāstīja, gāja savā darbā un klusībā pieminēja tēvu.
Bet tai zemē valdīja vecs ķēniņš, kam bija viena vienīga meita, turklāt brīnum skaista. Princesei nāca daudz precinieku, starp tiem kāds ķēniņa dēls, kas bija ar velniem uz vienu roku. Princese viņu noraidīja, un to viņš ņēma ļaunā. Viņš lika velniem uznest princesi augstā stikla kalnā, lai neviens netiktu viņai klāt. Bet vecais ķēniņš ļoti bēdājās par to un izsūtīja ziņu pa visām zemēm:
— Kas uzjās stikla kalnā un nonesīs manu meitu, tas dabūs viņu par sievu.
Arī abi vecākie brāļi, padzirdējuši šo ziņu, posās jāt uz stikla kalnu, lai nonestu princesi un tiktu par ķēniņa znotiem. Jaunākais brālis, redzēdams šos pošamies, ievaicājās:
— Brālīši, vai es arī nevarētu jāt līdzi?
Vecākais brālis viņu sabāra:
— Kas tev ienācis prātā? Mēs esam gudri, mēs esam manīgi, no tādiem znotiem ķēniņam nebūs jākaunas, bet ko viņš ar tevi, tādu muļķi, iesāks? Ņem labāk grozu, ej uz mežu sēņot!
Vecākie brāļi aizjāja. Te jaunākais atcerējās tēva dāvanu. Viņš aizsteidzās uz mežu un papūta sudraba svilpīti. Tūliņ atskrēja sudraba zirgs ar sudraba drēbēm un segliem. Jaunākais dēls uzvilka sudraba drēbes, pakāra sēņu grozu zarā un jāja uz stikla kalnu. Pajājis gabalu, redz — kalns laistās vien un ļaužu, ka biezs: citi jāj kalnā, citi kāpj, citi tāpat noskatās. Piejāja viņš klāt — tavu augstumu, galva reibst! Taču saņēmās, uzskubināja zirgu un uzjāja kalnā līdz pusei. Augstāk zirgam nebija pa spēkam, vajadzēja griezties atpakaļ.
Mežā jaunākais brālis atlaida zirgu, pielasīja grozu ar sēnēm un devās uz mājām. Brāļi jau bija atgriezušies un nevarēja vien beigt stāstīt, kādu lepnu ķēniņa dēlu redzējuši — sudraba drēbēs un sudraba zirgā!
— Brālīši, un ja nu es būtu tas bijis?
Brāļi smējās kā kutināti:
— Vadzi, tu proti brangus jokus taisīt! Bet ej nu labāk uz mūrīša sust, no rīta agri jāceļas!
Otrā rītā brāļi atkal posās uz stikla kalnu. Jaunākais lūdzas:
— Brālīši, ņemiet mani arī līdzi!
Vidējais brālis viņu sabāra:
— Ko tu, muļķi, gribi mums pielīdzināties? Ķēniņam vajadzīgi droši un veikli vīri, kas nav uz mutes krituši: mums taču būs valsts valdāma! Ej labāk uz mežu žagarus lasīt!
Kad vecākie brāļi bija aizjājuši, jaunākais aizsteidzās uz mežu. Papūta zelta svilpīti, un tūliņ atskrēja zelta zirgs ar zelta drēbēm un segliem. Jaunākais brālis uzvilka zelta drēbes un jāja uz stikla kalnu. Piejāja klāt — acis žilbst. Taču viņš paskubināja zirgu un šoreiz uzjāja gandrīz līdz pašam kalna galam. Augstāk zirgam nebija pa spēkam, vajadzēja griezties atpakaļ.
Mežā jaunākais brālis atlaida zirgu, salasīja žagaru nastu un nesa uz mājām. Brāļi jau bija atgriezušies un nevarēja vien beigt stāstīt, cik lepnu ķēniņa dēlu redzējuši — zelta drēbes, un zelta zirgā!
— Brālīši, un ja nu es būtu tas bijis?
Brāļi smējās, vai pie zemes krizdami:
— Vai tāds nav jokupēteris, ko viņš visu neizdomā! Bet ej nu sust, rīt agri jāceļas!
Trešajā dienā jaunākais dēls brāļiem atļaujas nelūdza. Līdzko tie bija projām, viņš aizsteidzās uz mežu un papūta dimanta svilpīti. Tūliņ atskrēja dimanta zirgs ar dimanta drēbēm uz segliem. Jaunākais brālis uzvilka dimanta drēbes un jāja uz stikla kalnu. Piejāja klāt — stāvs gan ir, bet ar tādu zirgu un drošu dūšu — nekas! Uzjāja pašā kalna galā, uzsēdināja princesi zirgā un nonesa lejā pie vecā ķēniņa. Princese uzmauca glābējam pirkstā savu gredzenu, bet viņš kā nojāja, tā nozuda drūzmā, ka ne manīt nemanīja. Tikko pārsteidzās mājās, te brāļi arī klāt un nevarēja vien beigt stāstīt par nadzīga ķēniņa dēlu dimanta drēbēs un dimanta zirgā, kurš uzjājis kalnā un nonesis princesi. Abi gaudās un sūrojās, ka viņiem tas nav izdevies, un pārmeta viens otram:
— Nebūtu tu pinies man pa kājām, es būtu uzjājis kalnā kā likts!
— Un ja tu nebūtu spiedies par varītēm man priekšā, tad es būtu augšā uz galvošanu!
Tā viņi ēdās un gremzās visu vakaru.
Ķēniņš nu gaidīja, kad ieradīsies tas dimanta jātnieks, kam princese bija iedevusi gredzenu, bet neviens nenāk. Sūtīja atkal ziņu, lai glābējs ierodoties ar visu gredzenu. Kas tur saradās ļaužu! Atnāca arī abi vecākie brāļi, piebāzuši pilnus pirkstus gredzenu, taču princeses gredzena nebija nevienam. Ko nu lai dara? Te princese pamanīja barā jaunāko brāli, kas apsējis pirkstu. Liek atraisīt apsēju — viņam pirkstā princeses gredzens!
Vecākie brāļi nu tūliņ brēkt, ka viņu muļķa brālis būšot dārgo gredzenu nozadzis. Princese apgalvo, ka šis pats esot tas dimanta jātnieks. Ķēniņš galvu vien groza — nezina, kam ticēt kam ne. Arī viņam nav pa prātam tāds znots, kuru paša brāļi par muļķi uzskata. Tad jaunākais dēls papūta savas svilpītes, un tūliņ atskrēja sudraba, zelta un dimanta zirgi ar visām drēbēm. Nu arī ķēniņš saprata, ka šis muļķis ir pārāks par dažu labu gudro, un rīkoja vien kāzas.