Velns par kalpu
Dzīvojis reiz nabaga vīrs tādās sakritušās mājās, ka bailes iekšā iet. Jumti sazvēlušies uz vienu pusi, cauri kā siets, lietus pa griestiem plīkšķēdams tek iekšā. Abi zirģeļi — kauli un āda, labi, ja tukšus ratus var pavilkt. Govis, cik nu to bijis, stumjamas, ceļamas — tik vien ir kā ragi un aste. Toties bērnu bez sava gala — tekājuši puspliki ir vēlā rudenī, degunus slaucīdami kreklu stērbelēs.
Pienākusi ziema, mājās ne pagalītes malkas. Vīrs iebāzis sausas maizes riecentiņu kulītē un gājis uz mežu. Pakāris kulīti zarā un sācis cirst. Nostrādājis visu rīta cēlienu, sagribējies vīram ēst. Skatījies pēc kulītes — nekur nav. Ko nu lai iesāk? Vīrs gaužām noskumis, jāēd vai čiekuri. Te, kā no gaisa nokritis, parādās smalks melns kungs. Par ko šis tāds nobēdājies? Tā un tā, maizīte pagalam. Kungs varen nosodījies par tādu bezkaunīgu zagli, kam nav kauna nabagus apzagt. Tad iedomājies, vai tikai šā puiši nebūšot pie vainas, un skaļi saucis:
— Ej, Jurkas, Ješkas, Brenči, Miķeļil Visi šurp!
Saskrējuši tad nu arī lieli un mazi. Kungs uzprasījis:
— Vai visi klāt?
— Miķeļa vēl nav!
Te līdis arī Miķelis tāds kaunīgs un bailīgs no krūmiem laukā.
— Vai tu paņēmi šā nabaga vīra maizes kulīti?
— Paņēmu gan!
— Nu, tad par sodu tev jāstājas šā vīra kalpībā un vesels, gads par velti jānokalpo!
To teicis, melnais kungs ar citiem puišiem kā ūdenī iekritis, bet Miķelis paķēris cirvi un sācis cirst, ka skan viss mežs. Lai saimnieks ejot uz mājām un gādājot ratus šurp. Nogāzis lielu gabalu meža, kamēr saimnieks atklidzinājis ar zirgu. Miķelis nokrāvis tādu vezumu, ka rati teju pat grasīšoties lūzt. Zirģelis vilcis, stiepdamies vai pušu, bet kur nu pavilks? Tad Miķelis uzsviedis zirģeli uz vezuma, licies ilksīs pats un pārvilcis vezumu mājās. Otrā dienā ar zirgiem vairs nepinies, pats vien pārrāvis pusmeža mājās un pieblīvējis visas malas ar malku pilnas.
Pēc tam Miķelis savācis veselu gūrumu baļķu, uzcirtis jaunas ēkas un tad apvaicājies saimniekam, vai šim naudas nevajagot.
— Vajadzētu gan, bet kas to dos!
Miķelis tikai nosmējies un aicinājis braukt uz mežu. Tur sākuši sūnas plēst, vienu vezumu piekrāvuši ar mīkstām purva sūnām, otru ar ķērpjiem. Pieplēsuši pilnus vezumus, aizbraukuši uz tirgu. Un tavu brīnumu, nu vezumos bijusi vilna un vēl mīkstu mīkstā! No purva sūnas mugurvilna, no ķērpjiem — pakājīšu vilna. Ļaudis drūzmējušies ap vezumiem un maksājuši, cik vien šie prasījuši mārciņā. Abi saguvuši milzumu naudas un braukuši mājās dziedādami. Vīrs sapircis jaunus zirgus un govis, nu bijusi mājās pārticība.
Bet puisim mājās pietrūcis darba, viņš uzskubinājis saimnieku, lai ejot uz muižu un prasot kungam meža gabalu, kur līdumu līst.
Kungs neko nepretojies, jo domājis, cik nu tāds nieka vīrelis var nolīst. Bet puisis ņēmies ta, ka zemes vien jukušas, un necik ilgi — mežs uzplēsts un apsēts. Izauguši tādi kvieši, pāri par galvu. Kungam nu traki žēl atdot tādu mantu līdumniekam. Došot šim labību kādā citā vietā. Bet puisis iestāstījis, lai prasot vienu nastu, tik daudz taču kungs gan varot atvēlēt par iekopšanu un apsēšanu. Jā, — tā kungs, — to jau šis neliegšot. Bet puisis nu noplēsis vai visas liepas plikas un novijis milzu virvi. Ar to viņš aizgājis uz muižu, iesējis visu kviešu pļāvumu vienā nastā, uzmetis uz muguras un pārnesis savam saimniekam, teikdams:
— Kungs gan vēlēja veselu nastu ņemt, bet pusnastas vien tika!
Izkūlis kviešus, sabēris apcirkņos un teicis vīram:
— Ēd nu kūlumu ar sātu — mans kalpošanas gads ir beidzies, es tagad eju projām.
Un aizgājis arī.