Saimnieks un vecais bērzs
Reiz dzīvoja saimnieks — ne īsti nabags, ne īsti bagāts, bet tā pa vidam. Kādu vasaru viņam padevās laba raža, visi šķūņi pilni, bet gadās cita ķibele — nav malkas, ar ko riju sērt un labību nokult, nav arī naudas, ar ko malku nopirkt. Varētu jau iet slēpu mežā malku cirst, bet, kad mežsargs noķers, tad atņems cirvi un nosūdzēs kungam, un kungs padzīs no mājām.
Dārzā auga liels, vecs bērzs, ar to varētu pāris riju nokult, bet saimniece neļauj to cirst. Saimnieks sadomā nocirst bērzu paslepus. Kādu rītu, kamēr vēl krēsla un sieva guļ, viņš dārzā iekšā. Atvēzējas cirtienam, te pēkšņi bērzs ierunājas:
— Mīļo saimniek, necērt mani! Kas tev no manis liels būs?
— Nekas liels jau no tevis nebūs, bet malkas pietiks, ar ko pāris rijas piesērt, — saimnieks atsaka.
— Necērt vis, — bērzs lūdzas. — Ej iekšā un paskaties aizkrāsnē, tur ir pods ar naudu, varēsi sapirkties malkas vai cik.
Saimnieks ieiet istabā un patiešām atrod aizkrāsnē podu ar naudu. Viņš tūliņ nopērk no muižas malku un liek pat atvest uz mājām visiem par lieliem brīnumiem: vēl nav nokūlis ne grauda, bet naudas pilnas kabatas. Saimnieks nevienam neko nesaka par savu laimi un dzīvo bagāti, bet — jo ir, jo gribas. Arī saimniece sāk viņu gumdīt vai katru dienu:
— Ej taču pie bērza! Ja jau viņam tādas lietas pa spēkam, tad viņš varētu gan mums ko labāku piešķirt nekā to vienu nieka podu! Tam pašam jau dibens redzams! Kas mums ne kaitētu, ja mēs būtu kungi! Tad nu gan dzīvotu, cepures kuldami!
Saimnieks ciešas, ciešas, tad paķer cirvi un bērzam klāt
— Necērt vis mani, — bērzs atkal lūdzas. — Kas tev no manis liels būs?
— Kas no tevis liels var būt? — saimnieks atsaka. — Taču cērtams tu esi šā vai tā. Vienīgi tad es tevi atstātu augam ja tu mani padarītu par kungu.
— Labi, tu tiksi par kungu, — bērzs apsola, — bet tev jāpagaida, kamēr šis kungs nomirst.
Saimnieks ar mieru gaidīt. Necik ilgi, te atnāk no muižas ziņa, ka kungs nomiris un nav atstājis neviena mantinieka. Pagastam jāizraugās kungs no turīgākajiem saimniekiem.
Visi pagasta saimnieki salasās kopā un sāk spriest, ko varētu celt kunga godā.
— Jāceļ tāds, kam vairāk naudas, lai tas mums krogā kārtīgi izmaksā, — kāds iesakās.
Sacīts, darīts. Visi kā viens ievēl mūsu saimnieku par kungu.
Nu viņš dzīvo lielu ne mazu laiku par kungu, bet — jo ir jo gribas! Arī sieva sāk viņu gumdīt vai katru dienu:
— Ej taču pie bērza! Ja jau viņam tādas lietas pa spēkam, tad viņš varētu mums gan ko labāku piešķirt nekā to nieka muižu! Cik te tās rocības, te jau nav kur atsperties. Kas nekaitētu, ja mums piederētu vesela ķeizara valsts!
Saimnieks iet atkal cirst bērzu, bet tas lūdzas:
— Necērt vis mani! Kas tev no manis liels būs?
— Ja es tieku par ķeizaru, tad tu vari augt!
— Labi, tu tiksi par ķeizaru, — bērzs apsola, — tev tikai jāpagaida, kamēr šis ķeizars kritīs karā.
Saimnieks ar mieru gaidīt. Necik ilgi, te izceļas karš, un ķeizars krīt karā. Nu sanāk kopā visi kungi, un, tā kā ķeizaram mantinieku nav, tad no kungu vidus jāizraugās jauns ķeizars. Un, kā par brīnumu, par ķeizaru tiek izraudzīts bijušais saimnieks, tagadējais kungs.
Kādu laiku jaunais ķeizars liekas būt apmierināts ar savu likteni, bet vai gan nesātniekam kādreiz gana? Arī sieva gumda viņu vai katra dienu:
— Ej taču pie bērza! Ja jau viņam tādas lietas pa spēkam, tad viņš varētu gan mums ko labāku piešķirt nekā to vienu nabaga ķeizarvalsti! Mūžīgi jātur acis vaļā, vai tikai kāds kaimiņu ķeizars netaisās brukt virsū. Kas mums nekaitētu, ja mēs būtu noteicēji pār debesi un zemi!
Saimnieks paķer cirvi un bērzam klāt, bet tas lūdzas:
— Necērt vis mani! Kas tev no manis liels būs?
— Ja piešķirsi man noteikšanu pār debesi un zemi, tad necirtīšu!
Vecais bērzs brītiņu padomā un tad saka:
— Raudzīsim to izdarīt. Liec iejūgt četrus melnus zirgus un brauciet abi ar sievu trīs jūdzes uz jūras pusi līdz lielajam priežu silam. Tur varat kāpt no ratiem ārā, un jūsu vēlēšanās piepildīsies.
Ķeizars tūliņ steidzas uz pili un rīkojas pēc bērza padoma. Pie priežu sila viņš liek apturēt zirgus, un abi ar sievu lec no ratiem ārā. Taču, līdzko viņi tiek uz zemes, tā paklūp četrrāpus, pārvēršas par lāčiem un klunkuro katrs uz savu pusi mežā iekšā.