Bārenīte un mātes meita pie Laimes mātes
Kādai mātei bija īstā meita un pameita: pameita strādīga un mudīga, īstā meita niķīga un slinka. Pameitu pamāte strādināja no agra rīta līdz vēlam vakaram un tik vien atmeta kā rupjas maizes garoziņu, bet savu meitu ar karašām vien mieloja. Reiz pašā ziemas vidū mātes meitai iegribējās zemeņu.
Pamāte tūliņ iedeva pameitai lielu grozu un kukulīti pelavu maizes — lai ejot uz mežu ogas meklēt un ātrāk mājās nerādoties, kamēr grozs pilns.
Nabaga bārenīte gāja arī. Staigāja, staigāja pa mežu, sala, piekusa, bet nekā neatrada. Pienāca vakars, un viņa nezināja ceļa uz mājām. Atsēdās nabadzīte uz celma un gauži raudāja. Te viņai, asaras slaukot, rādās, ka netālu tāda kā uguntiņa. Paskatās ciešāk — kā tad, tepat pavisam tuvu maza mājiņa ar meldru jumtiņu. Bārenīte tūliņ devās tur un pieklauvēja pie durvīm. Veca māmiņa atvēra durvis. Meitiņa padeva labvakaru un lūdza, lai ielaižot apsildīties. Māmiņa ielaida viņu istabā, apsēdināja pie mūrīša un tad vaicāja:
— Ko tu, meitiņ, tik vēlu dari mežā?
Bārenīte izstāstīja, kā pamāte sūtījusi viņu uz mežu pēc zemenēm, ka viņa visu dienu nomeklējusies ogu un beidzot apmaldījusies. Māmiņa noklausījās, bet neko nesacīja. Siltumā bārenītei iegribējās ēst, viņa izņēma no groza savu kukulīti, nolauza gabaliņu, ar ko māmiņu pacienāt, un ēda pati. Māmiņa pagaršoja un sacīja:
— Vai, meit, cik tev slikta maize!
— Tādu man pamāte vienmēr dod.
Nu māmiņa paņēma savu klaipiņu un deva bārenītei ēst. Maize bija balta un garšīga, un bārenīte iesaucās:
— Vai, māmiņ, cik tev laba maize! Tādu es savu mūžu neesmu ēdusi!
No rīta māmiņa sacīja:
— Paņem, meit, slotiņu un noslauki manu durvju priekšu.
Bārenīte paņēma slotiņu, izgāja ārā un noslaucīja durvju priekšu tīru jo tīru. Tavu brīnumu! Kad durvju priekša bija noslaucīta, bārenīte ieraudzīja, ka tur zemeņu kā bērtin piebērts. Viņa pielasīja pilnu grozu un nezināja vien, kā māmiņai pateikties. Nu bārenīte dzīrās doties uz mājām. Vecā māmiņa izvadīja viņu uz ceļa un iedeva mazu šķirstiņu, piekodinādama:
— Taisi to vaļā tikai pēc trim dienām: tur iekšā ir tava laime!
— Vai man laime arī ir? — bārenīte nobrīnījās. —- Tad jau tu esi Laimes māte!
— Jā, tā es esmu! — māmiņa atbildēja un iegāja mājiņā atpakaļ.
Bārenīte gāja priecīgi uz mājām. Viņa atdeva zemenes pamātei, un tā sāka pameitu izprašņāt, kur ņēmusi ogas. Bārenīte izstāstīja, kā visu dienu velti izmeklējusies, ka ieraudzījusi mājiņu ar meldru jumtiņu, kā iegājusi iekšā apsildīties. Mājiņā dzīvojusi Laimes māte, tā pamielojusi viņu ar garšīgu maizi, ļāvusi durvju priekšā zemenes salasīt un vēl iedevusi šķirstiņu ar laimi.
Otrā dienā pamāte sūtīja īsto meitu uz mežu pēc zemenēm. Tai iedeva līdzi visādus gardumus un kārumus un klaipu baltas maizes. Mātes meita saģērbās biezi jo biezi, lai nenosaltu. Kamēr aiztuntuļoja līdz mežam, tepat jau pusdiena klāt. Mežā viņa ieraudzīja Laimes mātes mājiņu, tāpat nepieklauvējusī iegāja iekšā un, labdienas neteikusi, atsēdās pie krāsns:
— Tad nu gan nosalu!
Laimes māte neko nesacīja. Mātes meita izkrāva no groza savus gardumus un sāka mieloties.
— Būtu nu man arī kādu kumosiņu iedevusi! — Laimes māte ieteicās,
— It kā tev pašai kaut kā trūktu! — mātes meita atcirta.
Paēdusi un atpūtusies viņa uzsauca:
— Tā, dod nu šurp tās zemenes!
— Paņem slotiņu un noslauki manu durvju priekšu.
— Gaidi vien! Mājās es ne istabu neslauku, vai tad te skriešu aukstumā sniegu tīrīt! Slauki pati, es lasīšu zemenes.
Laimes māte paņēma slotiņu, noslaucīja sniegu un palīdzēja arī zemenes salasīt, — sliņķei pat tas bija par grūtu. Bet, kad grozs bija pilns, viņa nepiemirsa pavaicāt:
— Un kur šķirstiņš ar manu laimi?
Laimes māte iedeva viņai šķirstiņu un piekodināja:
— Taisi to vaļā tikai pēc gada, tur iekšā ir tava laime.
Mātes meita pārnāca mājās gluži aizelsusies aiz lieliem priekiem.
Trešās dienas vakarā tais mājās iegriezās kāds svešinieks un lūdza naktsmājas. Pamāte noskatījās uz viņu pavisam greizi: vazājoties te visādi diedelnieki, ka vēl nenozogot viņas meitas šķirstiņu. Bārenīte iežēlojas par svešo ceļavīru, paklāja tam pie mūrīša savu segu, kur izgulēties, un pamieloja ar savām zemenēm. Tas brīnījās vien, kur ziemas vidū tādas ogas atrodamas. Bārenīte pastāstīja, kur ogas dabūjusi. Tad svešais sacīja:
— Esmu ķēniņa dēls un apstaigāju visu valsti, līgavu meklēdams. Nāc pie manis par sievu, es tevi vedīšu uz savu pili!
Bet mātes meita, to padzirdējusi, žigli klāt ar savām zemenēm:
— Pagaršo nu manas ogas, varbūt es būšu tā līdzi vedamā!
Ķēniņa dēls pagaršoja arī un nevarēja vien nobrīnīties, kur tik skābas un rūgtas ogas augušas. Taču mātes meita vēl nelikās mierā un uzsauca bārenītei:
— Kas tu, ubadze, par ķēniņieni! Taisi vien vaļā savu šķirstiņu, tad redzēsi, kāda laime tev gaidāma! Pakulu kodaļa un vārpsta — tā tava laime!
Bārenīte attaisīja Laimes mātes doto šķirstiņu un atrada tanī ķēniņienes kroni. Ķēniņa dēls uzlika viņai to galvā, uzcēla bārenīti savā kumeļā un aizveda uz pili.
Pēc gada arī mātes meita attaisīja savu šķirstiņu. No tā izšāvās uguns un nodedzināja mājas ar visu mantu. Nu sliņķe dabūja mācīties strādāt.