Attec, manu kumeliņ!
Kādam ķēniņam bija trīs dēli, divi gudri, trešais muļķis. Abi vecākie dēli bija slinki un melīgi, bet ķēniņš, kā jau dažu labu reizi ar tēviem gadās, to nemaz neredzēja un ļoti ar viņiem lepojās. Jaunākais bija krietns un godīgs, bet to zināja tikai māte, kas viņu mīlēja. Taču ķēniņiene drīz nomira, un ķēniņš apņēma citu sievu, kurai bija rados raganas. Viņa ciest nevarēja jaunāko padēlu un to visādi nonievāja.
Ķēniņam bija pļava, un no tās katru nakti zuda pa stirpiņai siena. Viņš sūtīja dēlus pļavu sargāt. Pirmo nakti gāja sargāt vecākais dēls. Sliņķis ir nedomāja sargāt, bet nogūlās zem krūma un iemiga cietā miegā. No rīta stirpiņa bija nozudusi, bet viņš piemelsa tēvam pilnu galvu, kā cīnījies ar trejiem velniem, bet tie šo pievārējuši un stirpiņu aiznesuši. Otru nakti gāja otrs dēls sargāt un izdarījās tāpat. No rīta samelsa tēvam pilnu galvu, ka cīnījies ar deviņiem velniem, bet šie viņu pievārējuši un stirpiņu aiznesuši.
Trešo vakaru muļķītis lūdzās, lai tēvs sūtot viņu stirpiņu sargāt. Tēvs gan negribēja to darīt, sak, ko šis tur nosargāšot, kur gudrie brāļi nav tikkuši galā. Pamāte, noticējusi par velniem, domāja, ka tiks no nemīlamā padēla vaļā, un pierunāja ķēniņu, lai sūtot vien, kādreiz jau muļķi arī esot uz šo to spējīgi.
Muļķītis apsēdās pie stirpiņas un sāka kauties ar miegu. Ap pusnakti acis cieti vien vērās. Tad viņš nolēma pagulties zem stirpiņas, bet rokas un kājas atstāt ārpusē. Ja kāds nāks sienu zagt, tad jau netīšām uzkāps uz rokas vai kājas un pamodinās gulētāju.
Tā arī notika. Līdzko muļķītis pašā labākajā nomidzī, te zaglis klāt — balta ķēve ar diviem kumeļiem un sāks no stirpiņas ēst. Taču ēdāji nepamanīja, ka uzminuši muļķītim uz kreisās kājas mazā pirkstiņa. Viņš pamostas, saķer ķēvi aiz pavadas un uzlec mugurā. Ķēve aiziet kā viesulis piecsimt jūdzes, bet muļķītim vienalga: lai skrej kaut seši simti. Beidzot ķēve apstājas, labu brīdi atelšas un tad saka:
— Tu mani uzveici, tagad mēs piederam tev. Atdod mani vecākajam brālim, lielāko kumeļu vidējam, bet mazāko paturi pats. Un, ja tev kaut kā ievajagas, tad paskandini iemauktus un izsaki savu vēlēšanos — tā tūdaļ piepildīsies.
Muļķītis tencinādams jāj mājās, atdod ķēvi vecākajam brālim, lielāko kumeļu vidējam, bet pats patur mazāko. Taču ko līdzēja gudrajiem brāļiem zirgus dot? Tie aizveda savējos uz tirgu un pārdeva. Muļķītis gan ielika savu kumeliņu stallī un kopa neapnicis. Pamāte jau tā muļķīti necieta un nu bija pārlieku sirdīga, ka viņš stirpu nosargājis. Viņa nolēma tikt no padēla vaļā un aizskrēja pie raganas pēc padoma. Tā iedeva zāles, kas pieliekamas pie putras, tad viss būšot kārtībā.
Pamāte pieliek zāles pie putras un mīļā balsi sauc muļķīti ēst. Taču viņš vispirms iet uz stalli kumeļu pabarot. Tavu brīnumu — kumeļš stāv, galvu nodūris, un neskatās ēdamajam ne virsū.
— Kas tev vainas, kumeliņ, par ko tāds nolaidies?
— Par tevi bēda: ļaunā pamāte grib tevi nonāvēt. Neēd neko no tā, kas uz galda, bet iedod viņas melnajam runcim, kas pagaldē tup.
Muļķītis tā arī izdarīja, un skat — runcis uz vietas pagalam. Viņš izsvieda runci pa logu un gāja pateikt pamātei, ka esot paēdis. Šī apvaicājās, vai labi garšojis, un gaidīja, ka padēls mirs, bet šis atteica: — Garšoja brīnum labi! — un gāja savā darbā.
No rīta ragana atskrēja apprasīties, kur muļķīti glabāšot. Pamāte bija tīri pikta un atcirta:
— Ujā, ko tad glabās, ja nav vēl miris! Ja tu dod zāles, tad proties iedot tādas, kas der!
Nu ragana atnesa citas zāles, pielika tās pie gaļas un pati to izvārīja. Tad atstāja pamātei, lai pasniedzot muļķītim vakariņās.
Pamāte saldā balsī aicināja padēlu vakariņās, bet viņš vispirms iegāja stallī pie kumeļa. Tas atkal stāv pavisam bēdīgs.
— Kas tev vainas, kumeliņ, par ko tāds nolaidies?
— Par tevi bēda: ļaunā pamāte grib tevi nonāvēt. Neēd to gaļu, kas uz galda. Iemērc galdauta stūri bļodā, tad redzēsi, kas notiks.
Muļķītis izdara, kā teikts, un galdauts ar visu gaļu sadeg zilās liesmās. Kad pamāte apvaicājās, kā garšojis, viņš atkal atteica, ka varen gards bijis, un viņa veltīgi nogaidījās padēlu mirstam. No rīta ragana atkal klāt, bet pamāte tik dusmīga, ka ne runāt negrib. Ragana arī nevar nobrīnīties par tādu neveiksmi, bet tad apķeras:
— Vadzi, māršiņ, pie tā visa tas kumeļš būs vainīgs! Liec, lai padēls to nomaitā!
Pamāte tūliņ iesauc muļķīti un pavēl kumeļu nomaitāt. Viņš nesaka ne jā, ne nē, bet aiziet uz stalli un izstāsta visu kumeļam. Tas saka:
— Ej pie ķēniņa un lūdz, lai atvēl tev padrasēt pa sētu. Kopis tu mani esi, bet vēl nekad neesi jājis. Kad viņi atvēlēs, uzliec man mātes dotos iemauktus un apjāj trīs reizes riņķi pa sētu.
Muļķītis izlūdz tēvam atļauju, uzliek kumeļam iemauktus un laiž kumeļu riņķī pa sētu. Visi skatās un priecājas par stalto kumeļu un brašo jājēju. Bet, trešo reizi jādams, muļķītis nepaguva ne ardievas pateikt; kumeļš pacēlās gaisā ar visu jājēju un aiztraucās kā vējš uz svešu pusi. Viņš nolaidās zemē tikai otrā dienā citā ķēniņa valstī un teica muļķītim:
— Noņem man iemauktus, paskandini tos un vēlies apģērbu no kažokādām ar vilnu uz āru. Paslēp iemauktus zem kažoka, ej uz ķēniņa pilsētu un nerunā ne vārda. Ja kāds ko jautā, atsaki: «Kāds biju, tāds esmu, tāds palikšu!» Un, ja tev manis ievajadzēsies, tad saki:
— Skaniet, mani iemauktiņi,
Attec, manu kumeliņ! —
Es būšu tūliņ klāt.
Muļķītis ieiet šādā ērma apģērbā pilsētā. Visi pilsētnieki saskrien apkārt, brīnās un taujā, kas šis tāds esot un no kurienes nākot. Viņš tikai atbild: «Kāds biju, tāds esmu, tāds palikšu!» Ko ar tādu pavieglo lai iesāk? Vedīs pie ķēniņa, lai tas tiek ar viņu galā! Bet ķēniņš, dzirdējis to pašu teicamo, sūta pavieglo pie dārznieka. Lai dārznieks iedodot šim godīgas drēbes un liekot pie kāda darba. Varbūt vēdera tiesai nopelnīšot.
Dārznieks liek muļķītim iztīrīt dārzu. Muļķītis nosēžas dārza galā, paskandina iemauktus un vēlas:
— Kaut dārzs būtu tīrs!
Tūliņ koki un krūmi izraujas ar visām saknēm un aiziet pa gaisu gaisiem. Ķēniņa jaunākā meita noskatās šos brīnumus pa logu un galvu vien nogroza. Dārzs tīrs kā izslaucīts. Atskrien dārznieks un saņem rokās:
— Trakais, ko tu esi izdarījis? Tūliņ projām pie ķēniņa!
Ķēniņš liek uzskaitīt muļķītim pieci un nodot darbā pie ūdensnesēja. Tas liek muļķītim sanest namiņā pilnus katlus ar ūdeni, lai var pils saimei pusdienas izvārīt. Muļķītis aiziet pie ezera, paskandina iemauktus un vēlas:
— Kaut gadītos tik lieli spaiņi, ka ik vienā saietu četrdesmit nēšu un kaut es varētu aiznest tos uz pili!
Tūliņ spaiņi klāt un ar visām nestuvēm muļķītim uz pleciem, un viņš lepni soļo uz mājām. Ķēniņa jaunākā meita atkal to noskatās un priecājas par muļķīša spēku. Viņš salej ūdeni pa skursteni namiņā, tas pilns līdz skursteņa galam, un straume plūst jau pa durvīm ārā. Ūdensnesējs saķer galvu:
— Vai jucis esi, vai? Tūliņ projām pie ķēniņa!
Ķēniņš liek uzskaitīt muļķīšam desmit un nodot darbā pie malkascirtēja. Tas liek sacirst mežā malku visai pilij un atvest mājās.
Muļķītis aiziet uz mežu, paskandina iemauktus un vēlas:
— Kaut gadītos tāda tauva, kas apņemtu simt asu lielu meža gabalu un pati pārvilktu kokus uz pili!
Tūliņ tauva klāt, muļķītis apmet to mežam un velk uz mājām. Ķēniņa jaunākā meita sēž pie loga un brīnās:
— Vīrs iet pa priekšu, mežs nāk pakaļ!
Ķēniņš, to padzirdējis, izskrien muļķītim pretī:
— Vai tu pavisam bez prāta, vai? Apgāzīsi manu pili! Tūliņ liec tauvu nost un nāc šurp — likšu uzskaitīt piecpadsmit!
Taisni todien visām ķēniņa meitām vajadzēja izvēlēties līgavaiņus. Abas vecākās izvēlējās divus ķēniņu dēlus, bet jaunākā sacīja, ka gribot par vīru to izveicīgo puisi, kas tādus brīnuma darbus darot. Gan vecākās māsas viņu izzoboja, gan ķēniņš mēģināja pierunāt — viņa palika pie sava. Neko darīt, ķēniņš rīkoja kāzas visiem trim pāriem reizē.
Pagāja labs laiks. Visi brīnījās, ka muļķītis dzīvo ar savu sievu saderīgāk nekā pārējie znoti ar savām sievām. Ķēniņš sāka jau domāt, ka šis znots tikai izlicies par muļķi, bet īstenībā prāta viņam vairāk nekā dažam labam.
Te vienā nebaltā dienā kāds milzis apmetās kalnā netālu no pilsētas un pieprasīja katru gadu pa cilvēkam, bet vispirms ķēniņa meitas pēc kārtas. Ķēniņš izsolījās gan šo, gan to, bet milzis piedraudēja, ka izpostīšot visu zemi, ja meitas nedošot. Pirmajā gadā vajadzēja vest vecāko meitu. Visi todien bija gaužām noskumuši, bet neviens neko nesajēdza darīt. Tikai muļķītis izgāja no pils, paskandināja iemauktus un sauca:
— Skaniet, mani iemauktiņi,
Attec, manu kumeliņ!
Tūliņ atskrēja sudraba zirgs ar sudraba bruņām un sudraba zobenu. Muļķītis aši ietērpās bruņās, paņēma zobenu rokā un jāja uz kalna pusi. Tur ķēniņa meita jau bija atvesta un gaidīja savu likteni. Tai pašā mirklī no kalna izlīda milzis ar sešām galvām un grasījās viņu sagrābt. Muļķītis ilgāk negaidīja, izrāva zobenu un nocirta milzim ar reizi visas sešas galvas. Ķēniņa meita nepazina muļķīti šādās drēbēs un prasīja:
— Kā lai tev atmaksāju par glābšanu, cēlais varoni?
— Pasaki savam tēvam paldies par tām piecām plenīcām, — muļķītis atbild un nozūd ar savu zirgu mežā. Tur viņš pārģērbās, patencināja zirgam par palīdzību un devās uz mājām.
Ķēniņa meita atstāstīja tēvam sava glābēja vārdus, bet ne viens, ne otrs neko nevarēja saprast.
Taču otrā gadā cits milzis apmetās tai pašā kalnā un pieprasīja otru ķēniņa meitu. Todien, kad viņu veda pie milža, muļķītis atkal paskandināja iemauktus un sauca:
— Skaniet, mani iemauktiņi,
Attec, manu kumeliņ!
Tūliņ bija klāt zelta zirgs ar zelta bruņām un zelta zobenu. Muļķītis aplika bruņas un jāja uz kalnu. Līdzko viņš tur piejāja, no kalna iznāca milzis ar deviņām galvām un grasījās sagrābt ķēniņa meitu. Muļķītis izrāva zobenu un nocirta ar reizi visas deviņas galvas. Ķēniņa meita nepazina muļķīti šādās drēbēs un prasīja:
— Kā lai tev atmaksāju par glābšanu, cēlais varoni?
— Pasaki savam tēvam paldies par tām desmit plenīcām, — muļķītis atbild un nozūd ar savu zirgu mežā. Tur viņš pārģērbās, patencināja zirgam par palīdzību un devās uz mājām.
Ķēniņa meita atstāstīja tēvam sava glābēja vārdus, bet ne viens, ne otrs neko nevarēja saprast.
Trešajā gadā kalnā bija apmeties cits milzis un pieprasīja ķēniņa jaunāko meitu. Todien muļķitis atkal paskandināja iemauktus un sauca:
— Skaniet, mani iemauktiņi,
Attec, manu kumeliņ!
Tūliņ bija klāt dimanta zirgs ar dimanta bruņām un dimanta zobenu. Zirgs sacīja muļķītim:
— Šoreiz tev būs vairāk darba. No kalna iznāks milzis ar divpadsmit galvām un divpadsmit kalēji. Ja tie kalēji dabūs pa sitienam uzsist uz laktas, tad būs atkal divpadsmit kalēji klāt un uzkals milzim jaunas galvas. Tāpēc vispirms raugi tikt galā ar kalējiem un tikai tad ķeries pie paša milža.
Muļķītis piejāja pie kalna taisni tobrīd, kad divpadsmit kalēji nāca ārā. Viņš tomēr paguva tos visus notriekt zemē, pirms vēl tie paguva uzsist uz laktas. Taču tikmēr milzis sita muļķītim ar vāli pa galvu un ietrieca viņu līdz ceļgaliem zemē, bet kumeļš saķēra muļķīti aiz matiem un izrāva ārā. Nu muļķītis nocirta milzim sešas galvas, bet milzis ietrieca viņu līdz jostas vietai zemē. Kumeļš atkal izrāva viņu ārā, muļķītis atvēzējās un notrieca milzim atlikušās sešas galvas. Taču arī muļķītis neizgāja sveikā: milzis bija patapis ievainot viņu kājā. Viņa sieva pārsēja brūci ar savu lakatiņu un, nepazīdama savu vīru šādās bruņās, jautāja:
— Kā lai atmaksāju tev par glābšanu, cēlais varoni?
— Pasaki paldies savam tēvam par tām piecpadsmit plenīcām, — muļķītis atbild un nozūd mežā. Ķēniņa meita atstāsta tēvam sava glābēja vārdus, abi nobrīnās, bet neko nevar saprast.
Tikmēr muļķītis pārģērbjas, patencina zirgam par palīdzību un dodas uz mājam. Sieva sagaida viņu gavilēdama un stāsta:
— Vai zini, kas mani izglāba? Dimanta jātnieks dimanta zirgā ar dimanta zobenu!
— Tad jau gan labi! — muļķītis atsaka, un iet abi gulēt. Te sieva, pamanījusi viņam ap kāju savu lakatu, satrūkstas un negrib savām acīm ticēt. Apskatās vēlreiz: nē, pašas lakats vien ir. Nu stāj muļķītim virsū, lai stāstot visu patiesību. Ko nu liegsies pats savai sievai? Izklāsta arī visu no sākuma līdz galam. Šī tūliņ pie sava tēva un izstāsta smalki jo smalki par visiem muļķīša darbiem. Kopš tā laika muļķītis bija ķēniņam mīļākais znots, un ķēniņš novēlēja tam visu savu valsti.