Brīnuma stabulītes
Bija reiz puika, kuram vajadzēja uzturēt slimu māti, atraitni. Ko vienā dienā, ganos iedams, nopelnīja, tas otrā dienā bija jāatdod slimajai mātei. Taču puikam tas nelikās grūti, viņš labāk pats palika neēdis, ja vien mātei bija maizes kumoss. Tomēr māte nomira. Nu puika stāvēja katru nakti pie mātes kapa un raudāja. Te vienu nakti māte viņam uzprasīja:
— Dēliņ, manu kunkulīti, kam tu raudi?
— Man sirds sāp, ka tu esi atstājusi mani vienu!
— Nekas, es tevi apgādāšu, ka nebūs vairs jāraud. Še, trīs stabulītes, tā mana svētība.
Otrā dienā puika ganos papūš pirmo stabulīti. Tā skan tik jauki, ka visas avis sāk lēkāt un pašam bēdas vairs ne prātā.
Trešajā dienā puika papūš otru stabulīti. Tā skan vēl jaukāk. Nu lēkā visas avis, visas govis, un pašam tik labi ap sirdi, ka ne izteikt.
Ceturtajā dienā puika papūš trešo stabulīti. Tā nu skan brīnum jauki. Visas avis, visas govis, visi meža putni lēkā nenorimdamies, un pats jūtas kā septītajās debesīs.
Tā puika stabulē vienu dienu, otru dienu. Te vienu reizi gadās pašam ķēniņam gar ganībām jāt. Ķēniņa zirgs sāk lēkāt kā negudrs, arī ķēniņš nevar noturēties, un vēl aiz priekiem acis asaru pilnas.
— Kur tu ņēmi tādas stabulītes? — ķēniņš prasa.
Māte uzcēlās no kapa un iedeva!
— Vadzi, puisīt, vai nevari manu meitu izglābt? Redzi, viņnedēļ kaimiņu ķēniņš nozaga viņu un atbildēja tā: ātrāk meitu neatdošot, kamēr nebūšot asaras lējis. Ej uz turieni un izspied viņam asaras, jo mana meita ļoti nelaimīga: viņa negrib šo ķēniņu precēt.
Puika aiziet pie kaimiņu ķēniņa un sāk stabulēt pirmo stabulīti. Ķēniņš klausās, un viņam tā patīk, ka jāsāk skaņām līdzi lēkāt. Viņš lēkā, lēkā, beidzot piekūst: lai nestabulējot vairāk. Bet puika atbild:
— Ielaid mani pie zagtās ķēniņa meitas, tad nestabulēšu vairāk.
— Ej, dārzā viņa ir, bet tikai uz vienu acu mirkli.
Puika ieiet, bet acu mirklis jau pagājis — nedabūja nekā pateikt. Nu viņš izvelk otru stabulīti un pūš atkal. Ķēniņš klausās, klausās — sāk lēkāt, un teju pat asaras spiežas acīs. Iznāk augstmaņi — tiem klājas tāpat. Lēkā, lēkā, beidzot piekūst visi līdz nabadzībai: lai nestabulējot vairāk. Bet puika atbild:
— Ielaid mani pie zagtās ķēniņa meitas, tad nestabulēšu.
— Ej, dārzā viņa ir, bet vairāk ne kā uz vienu stundu.
Puika ieiet dārzā un nu dabū labi izrunāties. Ķēniņa meita gan īsti netic, ka puika spētu viņu izglābt, bet puika nodievojas: tiklīdz trešo stabulīti pūtīšot, tā šī lai pošoties nākt līdzi.
Pēc stundas puika izvelk trešo stabulīti. Tūliņ ķēniņš ar visiem augstmaņiem lec un raud, lec un raud. Beidzot lūgsies, lai nestabulējot, bet puika atbild:
— Atlaid ķēniņa meitu man līdzi, tad nestabulēšu.
Ķēniņš neparko. Kad tā, puika pūš atkal. Ķēniņš raud un lūdzas, lai nestabulējot, bet puika ātrāki ne, kamēr meita atlaista. Ķēniņš neparko, puika pūš atkal, kamēr ķēniņš ar augstmaņiem noveļas raudādami gar zemi un ir tad vēl tirina kājas.
Nelīdzēja nekas, bija meita jālaiž zēnam līdzi. Abi priecīgi devās projām, bet pēc brīža ķēniņa karaspēks pakaļ. Puika nostājās ar trešo stabulīti rokā un prasa:
— Ko gribat?
— Ķēniņš lika teikt: ja jūs, abi bēgļi, nespējat stundas laikā no šīs ķēniņa valsts ārā tikt, tad mums tiesības jūs nošaut.
Puika nu pārdomā tā: lai ietu, cik čakli iedami, ir tad vēl trijās dienās nespētu no ķēniņa valsts ārā tikt, kur nu vienā stundā. Cits neatliks kā jābrauc pa jūru. Puika ar ķēniņa meitu tūliņ kuģī iekšā un uzsauc kapteinim:
— Brauc!
— Kā lai braucu, — šis atbild, — pats redzi, ka no vēja ne vēsts.
— Tavu postu! — puika vaimanā un uzskrien mastos: jā, kā tad, vēja nav un nav.
Beidzot puikam iekrīt prātā labs padoms: viņš izrauj savas trīs stabulītes un stabulē visas uzreiz. Un tūliņ lēna vēsmiņa sāks tik cilāties, sāks cilāties. Beidzot — tavu brīnumu! — saceļas tāds vējš, ka nes kuģi nešus projām. Kapteinis, to redzēdams, galvu vien groza par tādām puikas stabulītēm; viņš kāro dabūt tās rokā. Un, re, ko tāds izgudro! Trešajā dienā, kad būtu drīz jākāpj no kuģa ārā, viņš slepus pievāc stabulītes un iegrūž pašu puiku jūrā. Bet ķēniņa meitai piesaka:
— Teic, ka es tevi izglābu ar šīm stabulītēm. Ja ne — dabūsi galu!
Nekā darīt — meitai jāapsolās.
Puika, nabadziņš, peld, peld. Bet cik ilgi peldēsi tādā lielā ūdenī? Gandrīz jau taisās grimt. Te — kur gadījies, kur ne — nāk pa ūdeni balts vīrs ar nūju vienā rokā, ar divām maizēm otrā un prasīs:
— Dēls, vai neiet par grūtu?
— Tētiņ labais, palīdzi, palīdzi!
— Še, apēd vienu maizīti, tad peldēsi kā spalva; apēd otru, tad mēneša laikā neviens tevi nepazīs. Un te vēl šī nūja — ar to izdarīsi visu, ko vien vēlēsies.
Vecais nozuda, un puika izpeldēja malā viegli jo viegli. Nu ies uz to pusi, kur izglābtās ķēniņa meitas tēva pilsēta. Aiziet tur — neviens viņa nepazīst. Ļaudis tikai runā, ka ķēniņš rīkojot kāzas, jo svešs kapteinis izglābis jauno princesi no kaimiņu ķēniņa nagiem, un šim kapteinim nu atdošot princesi. Puikam, to dzirdot, vaigi svilst aiz dusmām.
Otra diena ķēniņš izlaiž ziņu pa visu pilsētu: lai nākot uz pili visādi krāsotāji un izkrāsojot pils istabas labi koši. Tūliņ sanāca visvisādi: ieradās arī puika ar savu nūju. Citi smejas, ko šis ar nūju izdarīšot, bet, kad nu puika pārlieku lūdzas, tad atļauj tam arī vienu istabu izkrāsot.
Puika nu aiztaisa durvis un sāk strādāt. Uzsit uz vienas sienas ar nūju un vēlas:
— Lai būtu tas viss virsū, kā ķēniņš ar maniem lopiņiem lēkā un es ar stabulēm stabulēju!
Tūliņ viss gadās, kā teikts. Tad viņš uzsit ar nūju uz otras sienas un vēlas:
— Lai būtu tas viss virsū, kā es ķēniņa meitu izglābu!
Tūliņ viss gadās, kā teikts. Puika piesit ar nūju uz trešās dienas un vēlas:
— Lai būtu tas viss virsū, kā es ar ķēniņa meitu pa jūru braucu un vēju atstabulēju!
Tūliņ viss gadās, kā teikts. Tad puika uzsit ar nūju uz ceturtās sienas un vēlas:
— Lai būtu tas viss virsū, kā kapteinis nozog man stabules un iemet mani jūrā.
Tūliņ viss gadās, kā teikts. Tad puika aicina ķēniņu ar princesi un kapteini apskatīties darbu. Tos zilos brīnumus, kas nu notika! Kapteinis top bāls kā mironis, meita iekliedzas. Ķēniņš nevar saprast, kas ir, kas nav. Beidzot meita sāks stāstīt, ko tas viss nozīmē, kas uz sienām redzams, un kapteinis raudzīs sprukt projām. Bet ķēniņš dusmās saķēra šo un lika pašu jūrā iemest. Kapteinim negadījās neviena balta vīra, kas paglābtu, bet puikam otrā dienā ar ķēniņa meitu bija kāzas.