Brālis un māsa
Dzīvoja vienreiz kāds tēvs, kam pēc sievas nāves palika divi mazi bērni uz rokām — dēls un meita. Viņš apņēma atraitni, lai būtu, kas aptek mājas soli un gādā par bērniem. Drīz pamātei pašai piedzima meitiņa. Pamāte bija barga pret pabērniem, tāpēc brālis, līdzko nāca vecāks, aizgāja no mājām. Viņš tika lielā muižā pie kunga par mednieku un dzīvoja tur, tikai šad tad atnāca māsu apraudzīt.
Pamāte bija veicīga saimniece, bet savu meitu pie darba nelika, toties pameitu izdzina, cik mācēja. Reiz pameita smēla no akas ūdeni un ieraudzīja akas dibenā divus mazus vīriņus lēkājam. Viņa nopriecājās par jautrajiem lēkātājiem, noplūca divus ābolus un kā meta, tā iemeta šiem taisni klēpī.
— Lai tev zelta mati būtu! — viens novēlēja.
— Lai tu būtu desmitkārt skaistāka nekā līdz šim! — otrs teica.
Pameita tikai pasmējās — vai nu tādus vēlējumus var ņemt par pilnu! Bet, kad viņa iegāja istabā, Īstā meita pretim:
— Vai, mās, tev jau zelta mati!
Nu apskatīsies pati — kā tad, mati no tīra zelta un pati arī zied kā roze! Tagad pamāte klāt: kur tādus matus dabūjusi? Pameita izstāstīja visu, kas gadījies, un īstā meita tūliņ skries smelt ūdeni. Pieskrien pie akas, bet tur dibenā divi vīriņi lēkā. Šai sanāk dusmas par tādu dauzīšanos. Viņa paķer divus akmentiņus un kā met, tā šiem taisni pa galvām.
— Kaut tev pūces aste pierē būtu! — viens novēlēja.
— Kaut tev būtu zili zobi mutē! — otrs teica.
Bet šī lepni iet uz istabu ar nēšiem, te pamāte pretī:
— Mīļā meitiņ, tev jau pūces aste pierē!
No tā laika pameitai klājās aizvien grūtāk. Gan pamāte, gan pusmāsa — abas viņu ēstin ēda. Strādināja no saules līdz saulei un ir to pašu nakts melnumu miera nedeva, sēdināja pie ratiņa. Kad atnāca brālis māsu apraudzīt, nabadzīte stāstīja viņam par savu sūro likteni, un viņš nosolījās māsai palīdzēt.
Kungs bija sadomājis precēties un meklējās pēc skaistas līgavas. Viņš bija jau dzirdējis runas, ka šā medniekam esot varen skaista māsa, un atsauca mednieku pie sevis. Jā, viņš apliecināja, ka māsa patiešām esot gan skaista, gan tikusi darbos. Tad kungs sūtīja kučieri ar karieti mednieka māsai pakaļ, ņemšot to par sievu. Bet pamāte nelaida pameitu vienu pašu, viņa ar savu meitu braukšot līdzi.
Labi. Ceļā bija jābrauc pāri lielai upei. Pamāte lika kučierim pieturēt, jo viņas meitai sāpot galva. Īstā meita izkāpa un pasauca arī pameitu. Kad nu abas nostājās uz tilta, īstā meita iegrūda pameitu upē. Tā tūliņ pārvērtās par baltu pīlīti un aizpeldēja.
Nu pamāte lika kučierim braukt tālāk un piekodināja klusēt ja gribot dzīvs palikt. Šis, nabags, arī nosolījās to darīt, jo dzīvība katram mīļa.
Tā nu viņi nonāca muižā, un kungs steidzās līgavu saņemt Ieraudzījis tādu putnu biedēkli, viņš tā pārskaitās uz mednieku kas viņu piekrāpis, ka lika to ieslodzīt tornī, bet pamāti ar īsto meitu novietot labi tālu, lai nerēgojoties acīs.
Tā nu tas paliek. Bet pavārs ievēro, ka ik vakaru pie torņa atpeld balta pīlīte un nogaužas:
— Ak, manu mīļo brālīt, cik tev grūti klājas!
Viņš pastāsta to kungam un abi norunā pīlīti noķert. Vienu vakaru tas viņiem arī izdodas. Bet, kā viņi saķer pīlīti, tā šī pārvēršas par pameitu un izstāsta visu, kas noticis.
Nu kungs liek tūliņ atbrīvot mednieku un nolūdzas, ka darījis viņam pāri. Tad iet pie īstās meitas un saka tai:
— Ko man darīt ar tādu cilvēku, kas otru noslīcinājis?
— To pašu būs noslīcināt!
— Labi, rīt tevi iemetīs upē!
Tā arī izdarīja, bet kungs dzēra kāzas ar daiļo pameitu.