Zaldāta laime
Vecs zaldāts, nākdams mājās no dienesta, apmaldījās biezā mežā. Vīrs galīgi noskumis: gājiens tāls, pats piekusis, vecās kājas vairs lāgā neklausa, un nu vēl tāda liksta. Te pamanīja caur biezokni iespīdamies uguntiņu. Steberēja uz to pusi kā mācēdams un nonāca pie mazas mājiņas. Tanī dzīvoja pavisam vecs vecītis; tas mīļi uzņēma zaldātu, paēdināja un izguldināja. No rīta zaldāts piecēlās itin spirgts un sāka aplūkot vecīša saimniecību. Mājele sašķiebusies, pakši cauri, sienas kā siets. Zaldātam sirds īstā vietā: lai nu pašam spēka nav vairs daudz, tomēr bēdu brālim jāpalīdz. Nolaida kokus, nodarināja, atvilka uzkalnītī un uzcirta vecītim jaunu mājiņu. Tad nu gan bija katru dienu sviedros kā izpeldināts un beidzamajā dienā, kad bija iedzinis pēdējo naglu, nevarēja vairs pārkāpt pār jaunās mājas slieksni. Bet vecītis sacīja:
— Nekas, ciema brāl, izkurināsim pirti, sametīsim labu garu, izpērsimies, tad būsim atkal uz pekām.
Nabaga zaldāts gan domāja, ka tas nu tā kā par daudz prasīts: pēc šiem grūtajiem darbiem vēl pirti kurināt! Taču, kad paskatījās uz vecīti, tad redzēja, ka tam dzīvība tikko turas kaulos: tas jau nav vairs nekāds pirts kurinātājs. Vilkās nu pats uz pirti, kurināja krāsni, stiepa ūdeni, ar pēdējiem spēkiem sameta garu un aicināja vecīti pērties.
Tas, kolīdz ienāca pirtī, tūliņ lika zaldātam kāpt uz lāvas. Zaldāts gan negribēja pirmais pērties, bet vecītis citādi nepielaidās. Nu vecītis sāka šo pērt, un zaldāts juta, ka tiek aizvien jo lunkanāks. Un, kad nokāpa no lāvas, pats sevi vairs nevarēja pazīt: jauns puisis precību gados, ne ko pielikt, ne atņemt.
Zaldāts nezināja, kā vecītim patencināt, bet tas tikai atteica:
— Nekas, nekas, tava laime vēl aiz kalniem.
Zaldāts šo to vēl piekopa vecīša saimniecībā un tad nosprieda, ka jāiet darbu meklēt. Nolīga turpat pie ķēniņa par zirgu puisi. Kopa zirgus, sukāja, jāja pieguļā un vienmēr jautri svilpoja. To svilpošanu noklausījās ķēniņa meita un allaž skrēja pie loga, lai paskatītos uz svilpotāju. Brašais puisis viņai varen patika, un puisis, cik meta acis uz augšu, tik klusībā nopūtās, ka nav kāds kunga vai ķēniņa dēls, tad varētu pēc skaistās princeses precēt.
Bet ķēniņam kādreiz tika pareģots, ka viņa znots būšot no vienkāršiem ļaudīm. To viņš savā lepnībā negribēja pieļaut, tāpēc turēja meitu ieslēgtu augstā tornī, lai tai neviens netiktu tuvumā. Tā nabadzīte tur dzīvoja lielu, ne mazu laiku.
Beidzot pavalstnieki sāka kurnēt, ka ķēniņš esot jau krietni gados, princese neizprecēta un kā nu būšot ar mantiniekiem. Ķēniņš ilgi gudroja, kā iztikt pa prātam pavalstniekiem un tomēr izvairīties no nevēlama znota. Viņš izlaida ziņu pa visu valsti, ka došot meitu par sievu tam, kas brašā kumeļā uzlekšot līdz torņa augšējam logam un novilkšot princesei gredzenu no pirksta. To viņš skaidri zināja, ka tas nevienam nav pa spēkam.
Arī zirgu puisis to dzirdēja, un tagad nabagam nav miera ne dienu, ne nakti. Par to vien domā, ka gan jau kāds ķēniņa dēls uzlēks līdz torņa logam un aizvedīs skaisto princesi sev līdzi. Aiz tām domām puisis jau gatavs vai galu darīt, jo ko tad viņš var cerēt, kad viņam pat nātna ķēveles nav!
Te kādu dienu pie viņa ierodas tas pats vecītis, nu tīri brašs un mundrs. Abi aprunājas, kas un kā, un viņš, puisim tīri nemanot, izvilina to, kas šim sirdi grauž. Tad vecītis saka:
— Tagad tava laime nav vairs aiz kalniem, tā ir tepat tuvumā. Še tev stabulīte, līdzko to papūtīsi, būs klāt zirgs, ar kuru nebūs kauns piebiedroties princeses tīkotājiem.
Puisis nezina, kā vecītim pateikties, bet tas tikai atmet ar roku: dots devējam atdodoties.
Necik ilgi, te sajāj precinieki — viss lielais pils pagalms pilns, spīd un laistās. Puisis klusām ieiet mežā un papūš stabulīti. Tūliņ klāt sudraba zirgs ar sudraba drēbēm. Viņš apģērbjas un jāj uz pili. Sacensības jau pilnā sparā, bet neviens necik augstu vis netiek. Tad puisis nāk ar savu zirgu un uzlec līdz torņa vidum. Visi ļoti pārsteigti, jo tādu zirgu un jātnieku neviens neatceras redzējis, bet jātnieks ilgi nekavējas, apgriež zirgu un pazūd.
Otrā dienā viņš atkal ieiet mežā un papūš stabulīti. Nu atskrien zelta zirgs ar zelta drēbēm. Viņš apģērbjas un steidzas uz pili. Citi jājēji jau savu reizi nojājuši, bet neviens nav torņa augšējo logu sasniedzis. Puisis kā jāj, tā visai drūzmai cauri un teju pat sasniedz augšējo logu. Vairāk arī nevar — jāj uz mežu atpakaļ.
Trešajā dienā viņš atkal aiziet uz mežu un papūš stabulīti. Nu atskrien dimanta zirgs ar dimanta drēbēm. Puisis jāj uz pili mirdzēdams — saule kas saule! Aizjāj un, kā piecērt zirgam, tā pie augšējā loga klāt. Princese iegavilējas priekā, pazinusi savu iecerēto, un uzmauc šim savu gredzenu pirkstā. Viņš tūliņ atpakaļ uz mežu, lai gan visi ļaudis jau sauc, ka jaunais ķēniņš klāt, un nezin ko būtu darījuši, lai viņu aizturētu.
Vakarā pavārs pierunā vai visu virtuvi, ko šodien redzējis, bet zirgu puisis apsedz galvu un guļ nost.
No rīta ķēniņš griež visas malas apkārt, meklēdams brašo jājēju, jo domā, ka tas bijis kāds sveša ķēniņa dēls. Kam citam pa spēkam tādu zirgu un drēbes sagādāt? Sasauc visus jājējus pilī un taujā, bet princeses gredzena nevienam nav. Beidzot tā kaunīgi ierodas arī zirgu puisis. Princese, viņu ieraudzījusi, prieka iekliedzas, bet ķēniņš, tīri bāls ticis, prasa, kas šis tāds esot, varbūt tomēr kāda valdnieka dēls.
— Nē, esmu no vienkāršiem ļaudīm, izdienējis zaldāts, tagad tavs zirgu puisis!
To izdzirdējis, ķēniņš kā krita gar zemi, tā bija pagalam. Bet princese ar zaldātu dzēra kāzas, un tās tik bija kāzas! Kas tur bija ēšanas un dzeršanas, kas dancošanas! Nebija neviena, kam apavi nebūtu nodancoti lupatu lēveros. Un jaunajam pārim blakus sēdēja vecs vecītis, ko neviens nepazina, tikai zaldāts vien un, jāsaka, mēs arī.