Rokpeļņa bērni
Itin vecos laikos dzīvojis nabaga rokpelnis. Tam bijuši divi bērni: pieaugusi daiļa meita un dēls, pavisam mazs puišelis.
Un tā nu gadījies, ka šim rokpelnim reiz aptrūcis maizes, ka ne plikas garoziņas visā būdā. Un naudas tāpat nav — viena kabata tukša, otrā nav nekā. Tādā nedienā viņš nopūties:
— Būtu jel kāds man šoreiz palīdzējis, kaut vai pats velns!
To izteicis, paskatījies pa logu un ieraudzījis lepnu kungu, kas ielaiž sētā ar sešiem melniem zirgiem. Rokpelnim jau tirpas pārskrien pār kauliem. Jā, melnais kungs piesien zirgus, nāk iekšā un jautā:
— Vai tu esi tas rokpelnis, kam tā daiļā meita?
— Laikam jau gan! — šis atbild.
— Tad mans brauciens nav veltīgs. Še tev sieks zelta naudas, es precu tavu daiļo meitu!
Un tūliņ izbēris zeltu uz klona, paķēris meitu un projām. Rokpelnis neattapies ne ko pavaicāt, nekā.
Tā paiet dažs labs gads, rokpelnis tikmēr nomirst, bet no puikas izaudzis stalts puisis. Viņš apņemas savu māsu uzmeklēt, lai kur tā būtu aizvesta. Staigā nabags krustām šķērsām pa plašo pasauli, taujādams pēc māsas, bet nekādas pēdas nevar sadzīt.
Reiz viņš, visu dienu pa mežu kuldamies, iemaldās tādā ērkšķu biezienā, ka ne domas ar veselu ādu ārā iztikt. Taču tur viņš pamana lielu caurumu zemē. Viņam ienāk prātā paskatīties, kas tanī varētu atrasties.
Ielien iekšā — nav vis nekādi nieki, bet dziļa, dziļa ala, kas arvien top platāka un gaišāka, līdz puisis izkļūst klajumā, kur visādas raibu raibas puķes, lekna zāle un stalta pils. Ies tuvāk — kociņ nolokāms! — pils stāv uz gaiļa kājas, un tai par sargiem lāči, vilki un sazin vēl kādi zvēri. Kamēr viņš vēl skatās un domā, ko darīt, pa pils durvīm iznāk meklētā māsa un mīļiem vārdiem aicina brāli iekšā. Došot paēst, padzerties un paslēpšot aizkrāsnē, lai viņas vīrs pārnākdams neieraudzītu viesi neēdis, jo tad viņam negants prāts.
Labi. Brālis nevar vien nopriecāties, ka māsu atradis, un paliek pie viņas.
Necik ilgi, te zvēri sāk rūkt, pils šķobīties. Velns klāt, un pirmais vārds — lai dodot šim ēst. Māsa tūdaļ klāj galdu, šis paēd un tad kļūst tīri gurdens. Liekas gulēt, bet māsa izgudrēm apjautājas:
— Tu nu esi apgūlies, bet, ja man pa to laiku kāds cilvēks atnāk ciemos, ko lai es ar viņu zinu darīt?
— Ak tā! Labi, ka pieminēji. Ja kāds atnāk, tad izplūc man no kažoka trīs spalvas, lai neesmu tik nešpetns, un atved viņu pie gultas apsveicināties.
Kad velns tā trīs dienas nogulējis, māsa izplūc viņam trīs spalvas no kažoka, iedod brālim malkas šķilu rokā un ved viņu pie gultas apsveicināties.
Velns nožāvājās un sniedz brālim roku, apjautādamies:
— Ko tu te meklē?
Brālis sniedz pretī malkas šķilu, atbildēdams:
— Nācu māsu apsērst.
Velns tikmēr bija saspiedis malkas šķilu drupatās, brīnīdamies:
— Tu nu gan esi spēkavīrs, nemaz sāpes nejūti. Līgsti pie manis par kalpu; tev būs daudz naudas un maz darba.
— Tad jau jālīgst vien būs.
— Norunāts! Rīt sanesīsi baltajai ķēvei sēku, cik var apēst, un izmēzīsi stalli. Tas ir viss.
Brālis priecīgs iegājis pie māsas pastāstīt, cik maz darba viņam būšot. Bet māsa pavisam bēdīga:
— Ai, brālīt, tu nemaz nezini, kādu nastu uzkrāvies! Baltā ķēve ir pati velna māte. Tomēr klausi mani, un būs labi. Paņem līdz stallī klūgu un sprunguli un izliecies, ka darbojies ar tiem, tad ķēve uzprasīs, ko gribi ar tiem darīt. Atsaki, ka aizklūgosi viņai muti un aizgriezīsi ar sprunguli cieti, ja pārāk daudz ēdīs.
Labi. Brālis otrā rītā aiziet uz stalli, noliek ķēvei priekšā prāvu klēpi sēka. Šī aprij to vienā paņēmienā un piemēslo vai visu stalli, lai tikai šis jaudā mēzt. Brālis noliek otru klēpi — tas pats.
— Ahā, nu es zinu gan! — viņš nosaka un paņem klūgu un sprunguli.
Ķēve pašķielē uz viņa pusi un prasa:
— Ko tu gribi darīt?
— Aizklūgošu tev muti, nesātniece, lai vairāk nevari aprīt!
— Vai, nedari vis tā! Es vairāk neēdīšu.
— Nu, tad pielūko, ka turi vārdu!
Tagad brālis noliek ienesto sēku pagalvī un noguļ līdz vakaram. Vakarā velns atskrien uz stalli, dusmās nosprauslojas vien uz ķēvi, ka šī nav neko ēdusi, un saka brālim:
— Lai nu šīs dienas darbi, kur bijuši, bet rīt pārved man ar šo ķēvi vezumu malkas no meža, bet ne mazāk par deviņām asīm!
Labi. No rīta brālis iejūdz balto ķēvi, aizbrauc uz mežu un sakrauj tādu vezumu, ka rati iegrimst zemē līdz rumbām. Ķēve pamet acis uz vezumu un ij nedomā par vilkšanu, lai kā šo skubina. Bet brālim atkal padoms: viņš nocērt pamatīgu bomi un cilā, vai būs pa rokai. Ķēve jau tīri tramīgi prasa:
— Ko tu darīsi ar to bomi?
— Šī vēl prasīs! Mizošu tevi tā, lai āda atlūp, ja nevilksi vezumu.
— Vai, nemizo vis, vilkšu, vilkšu!
— Tad velc un nepurgojies! Es divreiz neko nesaku, bet zveļu!
Ķēve atspērās un aizgāja ar visu vezumu krākdama, grāvis vien palika aiz muguras.
Pārbrauc mājās, velns izskrien ārā, apskatās, ka ķēve nodzīta, kūp vien, un nejaudā aiz dusmām vairs ne lāgā pasprauslot, tikai nobļauj:
— Rīt izganīsi manu teļu. Ja nenoganīsi, tad patērēšu tevi uzkodām!
Brālis ieiet pie māsas un pastāsta, kā velns izlielījies. Māsa atbild:
— Nebēdā neko! Še tev sarkans dzijas kamoliņš. Rīt atritini to: vienu pavediena galu piesien teļam pie kreisās pakaļkājas, otru paturi rokā, tad teļš nekur neaizskries. Šis teļš ir no melnās velna govs, bet novaldīt viņu var, ja zina, kā rīkoties.
Otrā rītā brālis dara, kā māsa likusi, un izgana velna teļu kā nieku.
Velns vakarā nemaz vairs ne pasēkt nevar, cik nikns, tikai nosaka:
— Rīta agrumā ienāciet abi ar māsu pie manis, tad es jums ko pateikšu.
Nu māsa saka uz brāli:
— Šonakt mums jābēg projām, citādi labi vairs nebūs. Es zinu, kur noslēpta zelta ola; tā mums paradīs ceļu, kā tikt no šejienes ārā.
Māsa paņēma zelta olu, paritināja, un tā sāka velties uz priekšu, bet šie abi teciņus pakaļ.
Brokasta laikā velns pamodās un, neatradis ne brāļa, ne māsas, dzina melno govi pakaļ, lai ķerot bēgļus rokā. Ap to pašu laiku bēgļi bija atsēdušies atpūsties. Te māsa pamana, ka zelta ola sāk trīcēt, un saka:
— Mums dzenas pakaļ. Es pārvērtīšos par stabu ceļmalā, tu — par akmeni. Tā mēs paglābsimies.
Līdzko tas noticis, te melnā govs klāt un prasa stabam, vai neesot redzējis divus bēgļus. Tas atbild, ka nekā nezinot.
Melnā govs pārskrien bešā atpakaļ un stāsta velnam, ka redzējusi tikai stabu ar akmeni, vairāk neko.
— Ak tu tāpene, — velns iebrēcas, — tie taču bijuši viņi! Skrien labi ātri atpakaļ un nes tos šurp!
Melnā govs loba otrreiz bēgļiem pakaļ, bet tikmēr brālis ar māsu bija tikuši labu gabalu uz priekšu. Te piepeši zelta ola sāka lēkāt. Māsa nomanīja, ka viņiem dzenas pakaļ, pārvērtās par ezeru un pārvērta brāli par vītolu. Atskrien melnā govs, tikko turas uz kājām, bet no staba un akmens ne vēsts tikai lielu gabalu no ceļa viļņo ezers un krastā aug vecs vītols. Ko nu darīt? Jozīs atpakaļ prasīt velnam padomu. Bet tas bija tā pārskaities, ka sakampa govi aiz ragiem un aizmeta tik tālu, ka tā vēl līdz šim nav pati sevi atradusi. Velns lēca baltajai ķēvei mugurā un laida, ka nokūpēja vien, bēgļiem pakaļ.
Tobrīd māsa ar brāli vairs nebija tālu no alas ieejas. Piepeši viņi dzird: dzenas pakaļ, ka zeme rīb. Māsa nometa dvieli zemē, tas sāka vīties un locīties, kamēr pārvērtās par platu, strauju upi. Velns piecērt ķēvei un peldēs pāri. Taču straume norāva ķēvi tālu lejup un beidzot vēl ierāva dzelmē. Ķēve noslīka, bet velns galu galā tomēr izķepurojās malā. Nu māsa nometa susekli zemē. Tur radās tāds ērkšķu biezoknis, ka velns, lai kā plēsās un lauzās, bet cauri netika, sapinās un palika zaros karājoties. Tikmēr brālis ar māsu bija alai cauri un nonākuši atkal šai saulē.