Velns un septiņi brāļi
Kādam tēvam bija septiņi dēli, seši gudri, septītais muļķis. Kad dēli pieauga, tēvs sacīja:
— Es vairs nespēju jūs uzturēt, ejiet jūs seši pasaulē maizi pelnīt. Muļķītis paliks pie manis mājās.
— Ak šis būs tas labais, šis paliks mājās? — brāļi sirdās — Ja ejam, tad visi septiņi!
Tēvs gan to negribēja, bet muļķītis sacīja:
— Laid vien mani, tēt! Ko viņi seši bez manis iesāks? Ja neiešu līdzi, labi nebūs!
Tēvs laida arī. Tā nu visi iet, iet, te satiek kādu lepnu kungu.
— Ko tā par tukšu staigājat! Vai negribat visi septiņi līgt pie manis par kalpiem? — tā kungs viņus uzrunā.
— Kālab ne! Tādēļ vien jau ejam pa pasauli: darbu meklēt.
Labi. Kungs kaut ko uzraksta uz papīra lapas un saka:
— Ejiet pa šo taku, tur aiz meža būs muiža. Nododiet šo zīmīti manai sievai. Tur rakstīts, ka esmu nolīdzis jūs par kalpiem. Tikai nerādiet zīmīti nevienam citam!
Kungs aiziet savu ceļu, bet brāļi sāk gudrot:
— Diezin kas tur varētu būt rakstīts, ja to nedrīkst rādīt citiem? Žēl, ka neviens no mums nemāk lasīt!
— Kā! — muļķis iesaucas. — Kas to teica, ka neviens nemāk? Dodiet šurp, izlasīšu vai desmit reižu, ja vajadzīgs!
Šie dod arī.
— Āre, vai neteicu, ka bez manis nezināsiet, ko iesākt? Zīmē rakstīts, lai mūs iemet akacī, un rakstītājs nav nekāds kungs, bet pats velns. Ak, kādā dimbā jūs būtu iekļuvuši bez manis!
Šiem nu jaunākā brāļa lielīšanās nemaz nav pa prātam, bet tagad jādomā par ko citu: ko darīt?
— Ko tur daudz prātot? — tā muļķītis. — Uzrakstīšu citu zīmi, lai velna sieva dod mums katram maisu naudas un labu zirgu. Darbu meklēt mēs varam arī jāšus!
Tā arī izdara. Velna sieva gan nevar vien nobrīnīties, ka velnam ienācis prātā izdāļāt savu labumu, bet vīra pavēle jāizpilda. Pieber septiņus maisus ar naudu, izved no staļļa septiņus zirgus. Seši jau varen labi, bet septītā tāda nātna ķēvele. Brāļi tūliņ uzlec labajos zirgos, un ķēvele paliek muļķītim.
Jās nu projām. Brāļi aizauļo kā vējš, bet muļķītis ar savu ķēvīti tikko tiek līdz mežmalai, kad velns jau muižā, un pirmais vārds sievai:
— Vai tie septiņi akacī? Tad man septiņas dvēseles rokā vienā rāvienā!
— Kādā akacī? Pats taču biji rakstījis, lai dod naudu un zirgus — par akaci ne miņas!
To dzirdējis, velns vai plīst aiz dusmām, ka tā piekrāpts. Tūdaļ zirgam mugurā un drāž kā viesulis brāļiem pakaļ.
Muļķītis, gar mežmalu klidzinādamies, padzird negantu troksni un atskatās: posta diena, velns nāk kā divi deviņi! Muļķītim sāk jau rokas tirpt un kājas trīcēt, bet ķēvīte mierina:
— Par sevi nebēdā, pratuši vien gudrie brāļi nosargāt savas ādas. Mēs paslēpsimies tepat aiz kadiķa, velns ātrumā aizšausies garām. Tik tuvu pie muižas viņam prātā nenāks kādu meklēt.
Šie paslēpjas, un velns patiešām aizšaujas garam kā zibens. Tomēr arī brāļiem šoreiz izlaimējas: viņi iegriezušies citā muižā un nolīguši par kalpiem.
Necik ilgi, te velns jāj atpakaļ zili melns aiz dusmām, ka nav izdevies bēgļus panākt. Kad viņš jau muižā, muļķītis čunčina ar savu ķēvīti pamazām uz priekšu.
Nez kā gadījās, kā ne, bet muļķītis trešajā dienā iečunčina ar savu ķēvīti tanī pašā muižā, kur brāļi. Sāks nu runāt par darbu. Kungam kalpu vairs nevajag, viņš pieņem muļķīti par klētnieku. Tas nu brāļiem kā dadzis acī, ka muļķītis ticis augstākā amatā. Gudro, gudro, kā no muļķīša vaļā tikt. Beidzot sadomā samelot kungam, ka viņu jaunākais brālis sen dienām lielījies nozagt velna muižā zelta putniņu.
Kungs jau neies galvu lauzīt, vai viņa klētnieks tā būtu teicis un vai iespējams putniņu nozagt. Viņš tikai pavēl, lai klētnieks taisoties ceļā un bez putniņa šim acīs nerādoties.
Muļķītis labi zina: ja spers kāju velna muižā, tad velns viņu dzīvu ārā nelaidīs. Staigā nabadziņš pagalam nolaidies, te ķēvīte ieprasās, kas šim vainas.
Tā un tā, viņš izsūdz savas bēdas.
— Nebēdā neko, lai brāļi melo, pie zemes krizdami! Kāp man mugurā, es putniņu gādāšu!
Ko tad vairāk, jās projām. Ķēvīte atstāj šo mežmalā, bet pati — kā to darījusi, kā ne — pēc brītiņa ar zelta putniņu klāt. Klētnieks pārjājis atdod to kungam. Tas aiz priekiem sit klētniekam uz pleca un uzlieli to:
— Vai akls! Tu nu gan esi vīrs!
Tas brāļiem vēl vairāk kož sirdī. Pēc kāda laiciņa viņi atkal pie kunga: viņu jaunākais brālis esot lielījies nozagt velna muižā zelta putniņa būrīti, kas esot no tīra dimanta.
Kungs jau neies galvu lauzīt, vai klētnieks tā būtu teicis un vai būrīti iespējams nozagt. Viņš tikai pavēl, lai klētnieks taisoties ceļā un bez būrīša šim acīs nerādoties.
Klētnieks nu staigā pagalam nolaidies, un ķēvīte prasa, kas šim vainas. Tā un tā, viņš izsūdz savas bēdas.
— Nebēdā neko, lai brāļi melo, pie zemes krizdami! Kāp man mugurā, es būrīti gādāšu!
Ko tad vairāk, jās projām. Ķēvīte atstāj šo mežmala, bet pati — kā to izdarījusi, kā ne — pēc brītiņa ar būrīti klāt. Klētnieks pārjājis atdod to kungam. Tas aiz priekiem sit klētniekam pa plecu un uzlieli šo:
— Vai akls! Tu nu gan esi vīrs!
Tas brāļiem vēl vairāk kož sirdī. Pēc kāda laiciņa viņi atkal pie kunga: jaunākais brālis esot lielījies nozagt velna muižā pašu velnu!
Kungs jau neies galvu lauzīt, vai klētnieks tā teicis un vai iespējams velnu nozagt. Viņš tikai pavēl, lai klētnieks taisoties ceļā un bez velna šim acīs nerādoties.
Klētnieks nu staigā pagalam nolaidies, un ķēvīte prasa, kas šim vainas. Tā un tā, viņš izsūdz savas bēdas.
— Nebēdā neko, lai brāļi melo, pie zemes krizdami! Tu tikai prasi kungam ar stiprām dzelzs stīpām apstīpotu zārku, brauksim velnam pakaļ!
Kungs zārku iedod, un šie dodas ceļā. Piebrauc pie velna muižas, velns ara: ko šie te meklējot?
Muļķītis, ķēvītes samācīts, atbild:
— Kaimiņu muižas kungs ņēma nelabu galu, būs tev viena dvēsele vairāk. Vedu viņam zārku, bet pa ceļam iedomājos, vai neesmu par īsu paņēmis: viņš tāds brašs augumā, tavu viežu. Vai tu neiegultos zārkā, lai redzu, vai zārks laikā — ja ne, tad jābrauc apmainīt.
Velns aiz priekiem, ka šis dabūs vienu dvēseli, tūdaļ zārkā iekšā. Jaunākais brālis — klaukt! — uzsviež zārkam vāku virsū un pārmet dzelzs stīpas vienā galā, otrā galā. Velns spārdās zārkā kā traks, bet nekas nelīdz, ķēve aizved zārku pie kunga. Tas aiz priekiem sit klētniekam uz pleca un uzlielī:
— Vai akls! Tu nu gan esi vīrs! Noliec zārku ar visu velnu manā pagrabā, varbūt kādreiz noderēs. Bet tu pats ēd manu maizi vesels, tev nekas nav vairs jāstrādā!
Brāļi nevar vairs savā ādā rimties, tādas viņiem ir dusmas. Necik ilgi, te viņi atkal pie kunga: bijušais klētnieks teicis, ka nemākot bez darba dzīvot. Viņš labprāt sasauktu visus zaķus kopā un ganītu tos, ja kungs liktu.
Kas kungam ko nelikt? Viņš tūliņ pavēl muļķītim sasaukt kopā visus muižas mežu zaķus. Nabadziņš iet atkal pie ķēvītes bēdas sūdzēt.
— Nebēdā neko, lai brāļi melo, pie zemes krizdami! Prasi kungam divas stabulītes, vienu zelta, otru dimanta. Izgājis ganībās, uzpūt zelta stabulīti, tad zaķi būs klāt. Un, ja kāds nāk zaķus pirkt, tad pārdot vari, tikai neļauj nest projām. Uzpūt dimanta stabulīti, tad zaķis būs atkal klāt kā nagla.
Muļķītis ieiet pie kunga pēc stabulītēm. Kungs iedod tās, viņš iziet ganībās un sāk stabulēt. Ak tu manu dieniņu, cik tur saskrēja zaķu! Tāds biezums, ka ne apmaisīt nevarētu. Necik ilgi, te iznāk kunga vienīgā meita. Šī gribot zaķi pirkt. Kāda būšot maksa?
— Nobučo man roku, tad zaķi dabūsi!
— Zaķu ganam roku bučot? Prasi zeltu, prasi sudrabu!
Šis ne un ne. Beidzot šī nobučos arī un nes spļaudīdamās savu zaķi uz mājām. Tiek jau līdz vārtiem, te zaķu gans uzpūš dimanta stabulīti un zaķis atpakaļ kā bulta.
Necik ilgi nāk pats kungs. Lai pārdodot šim vienu zaķi.
— Kāpēc ne? Nobučo manai ķēvītei asti, tad zaķi dabūsi.
— To vien ne! Prasi zeltu, prasi sudrabu!
— Ko nu vēl tielējies? Es taču dodu par baltu velti!
Beidzot kungs nobučo arī ķēvītei asti. Gans iedod šim zaķi.
Kungs jau tiek līdz vārtiem, te gans uzpūš stabulīti, un zaķis atšaujas atpakaļ kā bulta.
Gudrie brāļi atkal nevarēja savā ādā rimties. Kas tas ir, ka nekādi nevar muļķītim tikt klāt?
— Pag, — viņi sagudro, — iesim pie kunga un teiksim, ka jaunākais brālis izlielījies, šis protot pilnu maisu ar valodām pierunāt.
Ieiet pie kunga un pasaka. Kungs jau neies galvu lauzīt, vai muļķītis tā teicis un vai tas iespējams. Viņš pavēl muļķītim rīt ierasties ar maisu, viņš sasaukšot viesus, lai tie arī redzot tos brīnumus.
Labi. No rīta muižā sabrauc pasaul daudz viesu. Visi grib redzēt, kā var ar valodām pierunāt pilnu maisu. Taču brāļi nav vairs ar pliku roku ņemami, šoreiz viņi negrib palikt ar garu degunu. Viņi ielavas kunga pagrabā un izlaiž velnu no zārka.
— Paklau, — viņi saka, — mūsu brālis tev tik daudz ļauna darījis, — vai nebūtu laiks par visu to viņam atmaksāt? Stāvi aiz durvīm un, līdzko viņš beidz savu melšanu, grāb viņu ciet! Būs miers ir tev, i mums!
Labi. Velns paliek aiz durvīm, un šie ielavas iekšā paklausīties, kā muļķītis pierunās maisu pilnu ar valodām.
Muļķītis paņem maisu un sāk runāt:
Mēs bijām septiņi dēli. Tēvs sūtīja mūs pasaulē maizi pelnīt. Visi septiņi nonācām šinī muižā. Es tiku par klētnieku, brāļi par kalpiem. Viņiem tas skauda, ka esmu klētnieks. Viņi sastāstīja kungam, ka es spējot velna muižā nozagt zelta putniņu, dimanta būri un arī pašu velnu. To visu es izdarīju, bet brāļiem vēl nepietika: viņi sastāstīja kungam, ka es varot sasaukt kopā visus muižas mežu zaķus. Izdarīju to arī. Kunga meita iznāca ganībās zaķi pirkt. Atdevu viņai zaķi, kad bija man nobučojusi roku. Pēc tam iznāca ganībās pats kungs zaķi pirkt. Tam ātrāk neatdevu, kamēr nebija nobučojis …
— Pietiek! — kungs uzsauca. — Maiss jau sen pilns!
Viņš apsauca muļķīti tāpēc, lai viesi nedabūtu zināt, ka viņš bučojis muļķīša ķēvei asti.
Viesi kā vienā mutē uzteica muļķīti, ka viņš veicis tādus brīnumu darbus: viņš esot izdarījis vairāk, nekā kungs varot viņam samaksāt, bet viņa brāļi esot padzenami, tie nederot ne velnam.
— Der, der! — velns nu vairs nevarēja nociesties, Atrāva durvis, saķēra gudros brāļus, iemiedza katrā padusē pa trim un aizšāvās pa gaisu, ka sērs vien nosmirdēja.
Kad nu viesi tā bija muļķīti uzlielījuši, tad kungs sacīja: Paliec pie manis uz visiem laikiem, došu tev savu meitu par sievu!
— Tencinu, tencinu. — muļķītis atsaucās, — bet viņa man par smalku. Ļauj man labāk piebērt šo maisu ar naudu un laid uz mājām
Kungam tai gan nebija pa prātam, jo maiss bija prāvs, taču negribējās viesu priekšā izrādīt skopumu. Viņš atļāva arī.
Muļķītis piebēra pilnu maisu ar naudu, paņēma savu ķēvīti un devās uz mājam pie tēva. Tur nu viņi visi trīs dzīvoja laimīgas dienas.