Zeltmate un āzītis
Reiz vīrs smēla no akas ūdeni. Velns ieķērās vīram bārdā, sacīdams:
— Vaļā netiksi, iekams nebūsi apsolījis to, kas tev mājās nezināms.
Vīrs, nāves baidīdamies, apsola arī. Tad velns saka:
— Tavai sievai piedzima meitiņa Zeltmatīte. Pēc piecpadsmit gadiem nākšu viņai pakaļ.
Kad Zeltmatītei četrpadsmit gadu, tēvs viņai iedāvināja mazu āzīti; to viņa ļoti mīļoja un uzaudzēja lielu. Āzītis, liels, iztaisīja ragutiņas, un Zeltmatīte koši izrakstīja zīda drāniņu.
Piecpadsmitajā gadā velns posās nākt Zeltmatītei pakaļ. Bet āzītis iesēdināja Zeltmatīti ragutiņās, pārklāja ar zīda drāniņu, iekrāva ragutiņās vēl bērza slotiņu, dzelzs suseklīti un siena klēpīti. Tad viņš iejūdzās ragutiņās un aizbrauca ar Zeltmatīti uz citu pusi, lai velns nedabūtu meitiņu rokā. Tēvam āzītis piekodināja:
— Ja velns atkuļas šovakar, nesaki pirms pusnakts, kur Zeltmatīte palikusi. Mums jātiek labā gabalā, tad varēsi teikt.
Āzītis brauc, brauc — satiek svešu kungu. Tas vaicā:
— Kurp braukdams, āža bārda?
— No ciemiņa uz, ciemiņu, siena gružus lasīdams, vēderiņu pildīdami.
— Ko Zeltmatīte mājās dara?
— Raksta zīda nezdodziņu, savus viesus gaidīdama.
Kungs pabrauc garām. Necik ilgi, te brauc cits kungs, un tam jau divas galvas. Viņš atkal uzrunā āzīti:
— Kurp braukdams, āža bārda?
— No ciemiņa uz ciemiņu, siena gružus lasīdams, vēderiņu pildīdams.
— Ko Zeltmatīte mājās dara?
— Raksta zīda nēzdodziņu, savus viesus gaidīdama.
Kungs pabrauc garām. Necik ilgi, te brauc pretim jau trijgalvis kungs un prasa to pašu, bet āzītis citu atbildi nedod. Tā āzītis ceļā satiek divpadsmit kungus, un katram par vienu galvu vairāk nekā viņa priekšbraucējam. Visi viņi aizbrauc uz Zeltmatītes tēva mājām un dzīro līdz pusnaktij.
Pašā pusnaktī divpadsmitgalvis pirmais jautā:
— Kur Zeltmatīte? Ved viņu iekšā!
— Neko darīt — tēvam nu jāteic, ka āzītis meitu aizvedis. Tūliņ visi divpadsmit velni dzinušies āzītim pakaļ un drīz vien panākuši. Bet āzītis mudīgi nosviedis bērza slotiņu zemē, tur izaudzis biezs jo biezs mežs: velni tālāk netiek ne soli. Jozuši pje kalēja, nokaluši divpadsmit cirvjus, nocirtuši mežu un dzinušies atkal pakaļ.
Tagad āzītis izmetis no ragutiņām dzelzs suseklīti, un tur uzradusies augsta sēta no dzelzs stabiem. Velni nav varējuši tikt pāri, jozuši atkal pie kalēja, nokaluši laužņus, izlauzuši sētu un dzinušies pakaļ.
Tagad āzītis nometis siena klēpi zemē, un tur izaugusi gara jo gara, bieza jo bieza zāle. Velni pinušies pa zāli kā gaiļi pakulās, redzējuši, ka cauri netiek, jozuši atkal pie kalēja, nokaluši izkaptis un pļāvuši zāli.
Tikmēr āzītis nokļuvis līdz Daugavai. Paņēmis Zeltmatītes zīda drāniņu, iemetis Daugavā, un tūliņ pār Daugavu gadījies tilts. Āzītis laimīgi ticis Daugavai pāri un viņpus Daugavas uzbraucis kalnā. Bet to pašu brīdi arī velni beiguši zāli pļaut un dzinušies pār Daugavu āzītim pakaļ. Tomēr viengalvis noslīcis turpat viņā malā, divgalvis pārpeldējis drusku tālāk, bet tāpat nogājis dibenā. Tā viņi apslīkuši cits pēc cita, vienīgi divpadsmitgalvis pārpeldējis un jau sacīs kalnā kāpt, saukdams: — Nupat būs rokā! — bet tad kritis augšpēdu Daugavā atpakaļ un noslīcis.
Kalnā bijusi ķēniņa pils. Tur āzītis iebraucis ar Zeltmatīti un lūdzis naktsmājas. Bet pilī dzīvojis neprecējies ķēniņš, un tam par varītēm plijusies virsū ragana, lai precot viņas meitu Melnmati. Ķēniņš vēl tā īsti nav varējis izšķirties, ko darīt, raidīt Melnmati ar viņas māti projām vai paturēt pilī un ņemt par sievu. Taču. līdzko viņš ieraudzījis Zeltmatīti, tā Melnmate nav bijusi vairs ne prātā. Viņi tūliņ bildinājis Zeltmatīti. Viņai arī ķēniņš labi palicis. Un, ja abiem patikšana, ko tad vairs atlikt? Nosvinējuši kāzas un nu dzīvos vienā laimē, bet kas to deva! Melnmate lūgšus lūgusies, lai jaunā ķēniņiene paturot šo par istabas meitu. Zeltmatīte arī paturējusi. Vienu dienu abas vienādās drēbēs gājušas gar Daugavu pastaigāties: Zeltmatīte gar ūdens malu, Melnmate viņai otrā pusē. Līdzko gājušas dzelmei garām, Melnmate iegrūdusi Zeltmatīti Daugavā, pati pārsējusi matus ar lakatu un nākusi atpakaļ.
— Kāpēc tev mati apsieti? — ķēniņš brīnījies.
— Galva sāp! — šī izmelojusies.
Ķēniņš vairāk neko nav vaicājis, un tā arī palicis. Bet otrā dienā Melnmate apspriedusies ar māti, kā dabūt āzīti nost no ceļa. Māte ieteikusi āzīti nokaut. Labi. Melnmate tūliņ pie ķēniņa: viņai ļoti griboties āzīša gaļas.
Slimam cilvēkam jau uznāk visādi untumi. Ķēniņš nu liek āzīti nokaut. Bet āzītis gauži lūdzas:
— Atvēliet man upē nomazgāties, vai nu nemazgātu kausiet!
Atvēl arī. Āzītis ielēcis upē un pamanījis zelta zivtiņu. Gribējis noķert, bet nav izdevies. Iznācis krastā — šie tūliņ kaut, bet āzītis lūdzies:
— Atvēliet apžāvēties, vai nu slapju kausiet!
Atvēl arī. Līdzko apžāvējies, tā gribējuši kaut, bet āzītis lūdzies:
— Atvēliet smiltis noskalot, vai nu smilšainu kausiet!
Atvēl arī. Āzītis ielēcis skaloties, atkal pamanījis zelta zivtiņu, bet arī šoreiz nav varējis noķert. Izpeldējis malā un tīšām izvārtījies smiltīs. Nu paši kāvēji dzinuši viņu noskaloties, un šoreiz viņam izdevies zelta zivtiņu saķert. Kā saķēris, tā zivtiņa pārvērtusies par Zeltmatīti. Nu āzītis iznesis viņu malā un vedis ķēniņam rādīt: vai tā šis glabājot savu sievu, ka viņa āzim no ūdens ārā velkama? Nu ķēniņš nopratis, ka piekrāpts. Ieskrējis pilī, pie gultas klāt un uzsaucis viltniecei, lai rādot matus. Šī izlikusies tik slima, pavisam nemaņā, bet ķēniņš norāvis apsieto drānu un ieraudzījis melnos matus. Tūliņ licis Melnmati un viņas māti iemest dziļākajā dzelmē un nu dzīvojis ar savu Zeltmatīti laimīgu mūžu. Arī āzīti ēdinājis un kopis līdz viņa pēdējai stundiņai.