Bārenīte un raibaļiņa

Lasām kopā

Pamātei bija pameita un trīs pašas meitas — Vienace, Divace un Trijace. Pameita bija čakla un strādīga, pašas meitas slinkas uz nebēdu. Pameitu, kā jau bāra bērnu, dzina darbā no saules līdz saulei. Viņai bija jāapkopj mājas solis, jāaptek pusmāsas, jāgana liels govju bars un arī pašas gotiņa Raibaļiņa, ko māte mirstot bija viņai atstājusi. Tēvs gan redzēja ka meitiņai grūti klājas, bet neko teikt vis nedrīkstēja, jo otrā sieva bija ātras dabas un aizsvilās, līdzko kāds bilda vārdiņu pretī. Tāpēc tā mīļā miera dēļ viņš izlikās neko neredzam.

Kādu dienu pamāte bija sadomājusi dot bārenītei labi daudz darba ganos līdzi. Viņa jau tā gan adīja, gan vērpa, bet šoreiz pamāte iedeva veselu podu linu, sacīdama:

— Lai tā sliņķe ganos neiemieg!

Bārenīte paņēma linus, izlaida govis ganos un apsēdās ežmalā raudādama. Vai nu vienā dienā var savērpt podu linu!

Te gotiņa Raibaļiņa ierunājās:

— Mīļā meitiņ, ko tu raudi?

— Kā lai neraudu: saimniece lika man šodien savērpt podu linu!

— Neraudi vis, meitiņ. Ielien man pa vienu ausi iekšā, pa otru izlien ārā, viss būs padarīts.

Bārenīte tā arī izdarīja, un patiešām: lini bija savērpti, dzītiņa smalka jo smalka, gabalos satīta, gurstēs sagriezta. Meitiņa nezināja, kā gotiņai pateikties.

— Vakarā pārdzen govis mājās, pamāte tūliņ pretī:

— Nu, guļava, vai ko padarīji arī?

Ieraudzījusi savērptos linus, noskatījās ar baltām acīm, nošņācās un neteica vairāk ne vārda, bet otrā rītā iedeva bārenītei trīs podi vilnas, lai savērpjot.

Bārenīte, nabadzīte, nodomāja, ka tik daudz jau Raibaļiņa gan nevarēs padarīt, un apsēdās ežmalā raudādama. Te gotiņa ierunājās:

— Mīļā meitiņ, ko tu raudi?

— Pamāte lika savērpt līdz vakaram trīs podi vilnas!

— Neraudi vis. Lien man pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, un viss būs padarīts Bārenīte ta izdarīja, un patiešām: vilna bija savērpta, dzītiņa smalka jo smalka, gabalos satīta, gurstēs sagriezta.

Vakarā pārdzina govis mājās. Pamāte tūliņ pretī:

— Nu, guļava, vai ko padarīji arī?

Savērpto dziju ieraudzījusi, noskatījās baltām acīm, nošņācās un neteica vairāk ne vārda.

Tā nu viņa deva bārenītei darbus bez gala, bet visi tika padarīti labi jo labi, un pamāte sāka gudrot, kā tas var notikt.

— Skaidrs, ka tai sliņķei kāds palīdz! Kas gan tas varētu būt? Ej nu Vienacīt, viņai līdzi ganos un visu labi noskaties!

Vienace gan negribēja tik agri celties, bet, kad māte sasolīja visādus labumus — gan ņemt uz tirgu līdzi, gan pirkt jaunas drēbes, — tad bija ar mieru. Aukstajā rīta rasā viņa vēl turējās mundra, bet, līdzko saulīte sāka sildīt, tā žāvājās līdz ausīm. Bārenīte paklāja savu pakulu snātenīti uz ežmalas, apguldīja Vienaci, apsēdās blakus un dziedāja:

— Migu, migu, vienactiņ, migu, migu, vienactiņ!

Drīz vien mātesmeita bija iemigusi, un gotiņa Raibaļiņa teica:

— Lien man žigli pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā!

Bārenīte paklausīja, un darbs bija padarīts. Vienace pamodusies muti vien noplātīja.

Vakarā pamāte šāvās pretī savu meitu iztaujāt, bet tā neko nebija redzējusi. Otrā dienā ganos sūtīja Divaci. Tā arī aukstajā rīta rasā turējās mundra, bet, līdzko saulīte sāka sildīt, tā žāvājās, vai žokļus izlauzdama. Bārenīte paklāja savu pakulu snātenīti uz ežmalas, apguldīja Divaci, apsēdās blakus un dziedāja:

— Migu, migu, vienactiņa, gan tā otra aizmigsies!

Drīz vien mātesmeita bija iemigusi, un Raibaļiņa teica:

— Lien nu man žigli pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā!

Kad nu Divace pamodās, tad aiz brīnumiem muti vien noplātīja, jo darbs bija padarīts.

Mātei viņa neko nemācēja pastāstīt, tāpēc trešajā dienā ganos izsūtīja Trijaci. Arī tā rīta aukstajā rasā turējās mundra, bet, līdzko saulīte sāka sildīt, tā žāvājās, vai žokļus izlauzdama. Bārenīte paklāja savu pakulu snātenīti uz ežmalas, apguldīja Trijaci, pati apsēdās blakus un dziedāja:

— Migu, migu, vienactiņa, gan tā otra aizmigsies!

Taču viņa piemirsa trešo aci. Divas iemiga gan, bet trešā palika nomodā un noskatījās, kā bārenīte ielien gotiņai Raibaļiņai pa vienu ausi iekšā, izlien pa otru ārā un tikmēr darbs padarīts. Vakarā viņa pastāstīja visu mātei, un tā nu bija varen priecīga:

— Es jau zināju, ka tā sliņķe cita neprot kā saimniekiem dienu zagt! Liksim viņu mājās pie darba, ganos ies manas meitiņas!

Viņa sadeva Vienacei vai veselu vezumu linu līdzi un izlaida, govis ganos. Vienace nu mocījās, no kājām krizdama, bet nevarēja ielīst Raibajiņai ne vienā ausī, ne otrā. Aiz dusmām viņa sāka brēkt taisni nelabā balsī un sist govi, kur pagadās. Tāpat gāja arī pārējām māsām. Izmēģinājās arī pamāte un tad nuj pārskaitās bez gala.

— Vecais, kauj to Raibaļu nost! Viņa dod maz piena!

— Ūja, vecen, kāda dulna muša tad tev iekodusi? Tādu labu govi kaut nost!

— Kauj nost, kauj nost! Viņa bada manus bērnus!

Ko tu trakai sievai darīsi! Vecais aizgāja trīt dunci.

Bārenīte ieskrēja kūtī un apķērās gotiņai ap kaklu:

— Mana mīļā Raibaļiņa, tevi grib kaut nost! Tēvs jau aizgāja dunci trīt!

— Nebēdā, meitiņ, viss būs labi! Kad mani nokaus, neēd manu gaļu, bet kauliņus salasi un ieroc dārzā.

Bārenīte tā arī izdarīja: gaļu neēda, kauliņus salasīja un apraka dārzā raudādama.

Necik ilgi, te dārzā uzauga kupla ābele ar sudraba lapain un zelta āboliem. Tie izskatījās tik koši, ka mirdzēja jau pa gabalu. Ceļa gājēji un braucēji priecājās par skaisto ābeli, bet kad gribēja noraut kādu ābolu, zari pacēlās gaisā.

Valodas par skaisto ābeli izgāja tālu jo tālu un nonāca līdz ķēniņam. Tam bija dēls, kurš bija nodomājis braukt sievu raudzīties. Ķēniņš pieteica dēlam, lai pie reizes apskatoties arī to izdaudzināto ābeli. Kad ķēniņa dēls to ieraudzīja, tad jautāja pamātei:

— Kas izaudzinājis tik košu ābeli?

— Manas mīļās meitiņas, kas tad cits!

— Kura pasniegs man zelta ābolu, to ņemšu par sievu!

Nu pamāte saposa savas meitas greznas jo greznas un sūtīja pie ābeles. Tās skraidīja palēkdamās, bet ābeles zari cēlās gaisā, un viņas netika pie āboliem klāt. Tad ķēniņa dēls jautāja:

— Vai tev nav vēl kāda meita?

— Ir vēl viena tāda smule, bet, ja jau manas meitiņas netika āboliem klāt, tad tā arī netiks!

— Pasauc viņu, varbūt viņai tomēr palaimējas!

Neko darīt, vajadzēja pasaukt bārenīti. Tā bija runkuļus ravējusi, rokas ar zemi, pati darba, drēbēs. Viņa noslaucīja rokas priekšautā un nepaspēja vēl pastiept roku, kad zari jau noliecās līdz zemei. Bārenīte norāva skaistāko ābolu un pasniedza ķēniņa dēlam. Viņš nu saprata, kas ir īstā ābeles audzētāja, iesēdināja bārenīti karietē un aizveda uz savu pili, bet ābele pacēlās gaisā un aizgāja viņiem līdzi. Ķēniņa dēls apprecēja bārenīti, un abi dzīvo vēl šobaltdien laimīgi, zelta ābolus ēzdami.

Izmantojot kristaspeles.lv Jūs piekrītat kristaspeles.lv lietošanas noteikumiem un sīkdatņu noteikumiem.