Zelta gailītis
Dzīvoja kāds tēvs, kam bija dēli — divi gudri, trešais muļķis; divi slinki, trešais čakls; divi blēži, trešais godīgs, bet pavisam kopā trīs. Tēvs negaidot saslima, un nekādi labdari nevarēja viņu izdziedināt. Tad tēvs redzēja sapni trīs naktis no vietas un katru nakti trīs reizes, ka aiz deviņām valstīm desmitajā esot liels mežs un mežā maza mājiņa. Tanī dzīvojot tās valsts ķēniņa meita, kurai pielemts kopt šai mājiņā zelta gailīti tik ilgi, kamēr kāds jauneklis ieradīsies pēc tā. Ja šo gailīti izceptu un dotu apēst kādam sirdzējam, kuru neviens dziednieks nevar uzdabūt uz kājām, tad slimais tūdaļ būtu spirgts un vesels. Lai princese nekur netiktu projām, mājiņu apsargājot nikni zvēri — lācis, vilks un lūsis.
Tēvs izstāstīja sapni dēliem, un visi nosprieda, ka par tukšu tas nebūšot, ja jau tik daudz reižu atkārtojies. Nu tēvs sūtīja savu vecāko dēlu pēc gailīša. Iedeva viņam brašu kumeļu un krietnu zuteni naudas, lai garajā ceļā nav jācieš trūkums. Dēls domāja vairāk par savu nekā tēva labumu un aizjāja priecīgs, ka nu dabūs savā vaļā izdzīvoties.
Pagāja divi gadi, bet no jājēja ne vēsts. Tēvs sūtīja tagad vidējo dēlu. Arī tam iedeva brašu kumeļu un krietnu zuteni naudas, bet tas pats vien iznāca. Pagāja divi gadi, bet no šā ne ziņas, ne miņas.
Jaunākais dēls nu lūdza tēvu, lai sūtot viņu pēc zelta gailīša. Varbūt viņam laimēšoties to dabūt. Tēvs sākumā negribēja par to ne dzirdēt:
— Ja jau gudrie brāļi neko nepanāca, ko tad tu izdarīsi? Ne tev tās iznešanās, ne izmaņas!
Muļķītis tomēr nerimās lūgties, kamēr tēvs pielaidis. Taču viņi negribēja zaudēt pēdējo dēlu, tāpēc iedeva muļķītim tikai tādu nātna ķēveli un trīs pimberus naudas. Klusībā viņš cerēja, ka tad dēls drīzāk atgriezīšoties mājās. Cik tālu šis tiks ar tādu mirlu un to nieku naudas?
Līdz kaimiņa valstij muļķītis notika gan, bet tad nosprieda, ka jāsapelnī nauda turpmākajam ceļam. Te viņš padzirdēja, ka šīs valsts ķēniņam ik pārgadus varen padodoties āboli. Ķēniņš izlaidis tādu ziņu: kas ābolu vākšanā pārspēšot viņa meitu, tas dabūšot to par sievu un piedevām pusvalsti. Muļķītis tūliņ ieradās ķēniņa pilī, lai sacenstos ābolu vākšanā ar ķēniņa meitu. Abi stājās pie ābeles. Kad grozi bija pilni, princese gribēja iet pēc citiem groziem, bet muļķītis nelaida, teikdams:
— Mums pašiem nav jāiet. Liec, lai sulaiņi atnes grozus!
Ar citiem ābolu vācējiem ķēniņš bija blēdījies. Viņam bija trīs meitas, visas uz mata vienādas. Kad pirmā aizgāja ar pilno grozu, tās vietā nāca otrā, pēc tam trešā. Tāpēc arī neviens nevarēja viņas pārspēt, un tam bija jāpaliek pie ķēniņa par cūkganu. Muļķītis princesi nelaida ne soli nost un uzveica viņu. Princesei nu bira asaras kā pupas, jo uzveicējs taču nebija nekāds princis. Arī ķēniņš kasīja pakausi un lauzīja galvu, prātodams, kā tikt no šāda znota vaļā. Taču muļķītis pats atlūdzās no tā goda: viņam esot tāls ceļš zem kājām — jāmeklē līdzeklis, ar ko slimo tēvu izdziedināt. Kas to varot zināt, vai no sava gājuma viņš dzīvs atgriezīšoties.
Ķēniņam tāda ziņa bija kā medus uz mēles. Viņš piesolīja muļķītim par balvu trīs vezumus zelta, trīs sudraba. Muļķītis pieņēma tādu balvu ar prieku un lūdza, lai to aizsūta viņa tēvam. Tā abi norunāja. Te muļķītis ieraudzīja divus pagalam panīkušus un nolaidušos vīrus dzenam ķēniņa cūkas ganos. Abiem tik vien bija no labām mantām kā koka karotes aiz jostas. Tie bija abi gudrie brāļi, kuri arī savā laikā bija te ieradušies, cerēdami tikt par ķēniņa znotiem. Muļķītis metās viņiem klāt:
— Mīļie brālīši, kā jums te klājas?
— Mīļais brālīt, izpestī mūs! — šie sāka lūgties. — Vai nu mēs tādam darbam dzimuši! Tik vien esam nopelnījuši kā tās koka karotes, un putra vēl jādiedelē no pavāra!
Muļķītis nu lūdza ķēniņu brāļus atbrīvot. Ķēniņš bija ar mieru, bet par katru noprasīja vezumu zelta, vezumu sudraba. Muļķītim jau nekā nebija žēl, lai tikai brāļi būtu brīvi. Ķēniņš savukārt klusībā nopriecājās, ka ticis no sliņķiem vaļā un ka tik daudz mantas paliek paša lādēs. Sešu vezumu vietā divi vezumi dodami — to jau varēja pieciest. Muļķītis iebēra pa riekšavai zelta un sudraba kabatās un pieteica brāļiem, lai pārējo aizved tēvam. Viņam neienāca prātā, ka brāļi ceļā visu aizlaidīs vējā.
Muļķītis jāja tālāk pēc zelta gailīša. Jāja, jāja, kamēr sasniedza lielo mežu, bet, lai kā meklēja, mazo mājiņu neparko nevarēja atrast. Tad viņš satika mazu, mazu vīriņu ar garu baltu bārdu. Vīriņš nesa milzīgu žagaru nastu un stenēja vien. Muļķītis iežēlojās par viņu un piedāvājās uzlikt nastu uz savas ķēves un novest līdz galam. Vīriņš patencināja un apvaicājās, ko šis te mežā meklējot. Tad muļķītis izstāstīja visu un lūdza, vai vīriņš nevarot parādīt ceļu uz mazo mājiņu.
Vīriņš izstāstīja ceļu, bet pieteica:
— Neej tūliņ iekšā, nogaidi pusdienas laiku, kad visi zvēri liksies diendusā, tad ietiksi nepamanīts. Tikai nepaliec ilgāk par stundu: kad zvēri pamodīsies, tu ātrāk netiksi ārā kā otrā dienā ap pusdienas laiku.
Muļķītis pateicās par padomu un jāja priecīgi tālāk. Mājiņas tuvumā viņš sapina ķēvīti un palaida ganīties, bet pats gaidīja, kamēr lācis, vilks un lūsis iesnaužas. Tad viņš klusiņām iezagās mājiņā. Pirmajā istabā viņš ieraudzīja uz galda lielu maizes klaipu ar uzrakstu: «Kur septiņi gadi nav audzis tīrumā ne labības graudiņš, tur jāsadrupina šī maize, tad zeme atkal kļūs auglīga!»
Otrā istabā uz galda bija krūze ar ūdeni un uzrakstu: «Kur septiņi gadi nav lijis ne pilītes ūdens, tur no šīs krūzes jāielej ūdens kādā akā, tad visas upes un ezeri, un akas būs pilnas ar ūdeni līdz malām.»
Trešajā istabā viņš ieraudzīja laktā zelta gailīti un pie galda daiļu jaunavu. Viņa laipni uzaicināja muļķīti apsēsties un iebaudīt launagu. Abi sāka tērzēt, un laiks pagāja tik ātri, ka muļķītis attapās tikai vēlu vakarā. Ārā tikt vairs nevarēja, jo zvēri staigāja ap mājiņu. Muļķītis palika mājiņā pa nakti un gaidīja otrā dienā, kad zvēri liksies diendusā. Šķiroties princese uzmauca viņam pirkstā savu gredzenu. Viņš paņēma gailīti maizes klaipu, krūzi, uzlēca ķēvītei mugurā un devas taisnā ceļā uz tēva mājām.
Jādams viņš nonāca tādā valstī, kur visi bija tērpušies melnās drēbēs. Viņš apvaicājās, pēc kā šie sērojot. Viņi atbildēja, ka viņu tīrumos septiņus gadus neesot augusi labība, viņi pārtiekot no koku mizām un zāles. Ja kāds varētu atdot zemei auglību, tas dabūtu ķēniņa meitu par sievu un piedevām pusvalsti. Muļķītis atstāja viņiem maizes klaipu, lai sadrupina tīrumos, bet no ķēniņa meitas un pusvalsts atteicās, aizbildinādamies, ka jāsteidzoties pie slimā tēva. Kad ķēniņš par varītēm gribēja viņu apbalvot, viņš sacīja:
— Aizsūtiet manam tēvam trīs vezumi zelta, trīs sudraba, tad būs atlīdzināts atliku likām.
Pateicis, kur tēvs dzīvo, viņš jāja tālāk. Jādams atkal nonāca tādā valstī, kur visi staigāja melnās drēbēs. Muļķītis apvaicājās, pēc kā šie sērojot. Viņi atbildēja, ka jau septiņus gadus viņu valstī neesot nolijis ne pilītes lietus. Ja kāds varētu piepildīt izžuvušos ezerus, upes un akas ar ūdeni, tam ķēniņš dotu savu meitu par sievu un piedevām pusi no valsts. Muļķītis ielēja ūdeni no krūzes kādā akā, un tūliņ visos ezeros, upēs un akās bija ūdens papilnam. No ķēniņa meitas un pusvalsts viņš atteicās, aizbildinādamies, ka jāsteidzoties pie slimā tēva. Kad ķēniņš par varītēm gribēja viņu apbalvot, viņš sacīja:
— Aizsūtiet manam tēvam trīs vezumi zelta, trīs sudraba, tad būs atlīdzināts atliku likām.
Pateicis, kur tēvs dzīvo, viņš jāja tālāk, kamēr sasniedza tēva mājas. Tēvu viņš atrada vēl pie dzīvības, bet ļoti vārgu. Taču, kad zelta gailīti izcepa un tēvs to apēda, tad atžirga ātri vien. Viņš bija ļoti priecīgs un nezināja, kā jaunākajam dēlam pateikties. Vecākajiem brāļiem tas bija kā nazis sirdī. Muļķītis neko nestāstīja, kā viņam klājies, strādāja kā vienmēr, brāļi slinkoja kā vienmēr un pastāvīgi centās jaunākajam brālim kaut kā sariebt.
Otrā gadā princesei — zelta gailīša sargātājai piedzima dēls. Tas bija dūšīgs puika: līdzko nāca pasaulē, tā sāka staigāt un runāt. Nepagāja ne trīs dienas, kad viņš jau uzprasīja:
— Māt, kur mans tēvs?
Princese atbildēja, lai šis pieņemoties spēkā, tad iešot tēvu meklēt. Septītajā dienā abi devās ceļā. Arī visi zvēri nāca līdzi. Ceļinieki nonāca kādā valstī, kur patlaban krāva vezumos zeltu un sudrabu. Princese apvaicājās, uz kurieni to vedīšot.
— Vedīsim tam labdarim, kas mūsu tīrumus padarīja auglīgus!
— Tad mums būs kopīgs ceļš, — princese sacīja un devās braucējiem līdzi. Nākamajā valstī viņi atkal ieraudzīja kraujam vezumos zeltu un sudrabu. Princese apvaicājās, uz kurieni to vedīšot.
— Vedīsim tam labdarim, kas mūsu ezeriem un upēm atdeva ūdeni!
Tā visi ceļinieki devās garā rindā uz priekšu, kamēr sasniedza muļķīša tēva mājas. Tad princese sacīja:
— Lai viens no jums iet iekšā ar tādu vēsti: «Ķēniņa meita meklē sava dēla tēvu, ķēniņa znotu!»
Vēstnesis iegāja iekšā un pateica savu teicamo. Vecākais brālis gulēja gultā un krāca, bet, padzirdējis tādu ziņu, trūkās kājās un skrēja ārā, saukdams:
— Man bijušas darīšanas ar ķēniņiem — tas esmu es, ko tur meklē!
Taču zēns, ieraudzījis šo jau pa gabalu, sauca: — Māt, tas nav mans tēvs! — bet zvēri sāka rūkt un teju pat grasījās krist šim stilbos. Bija jāiet ar kaunu atpakaļ.
Nu gāja otrs vēstnesis. Otrais brālis sēdēja pie alus vērpeles, bet, padzirdējis tādu ziņu, klunkuroja ārā, murkšķēdams:
— Ja ķēniņam znota vajag, lai ņem vien mani!
Taču zēns, ieraudzījis šo jau pa gabalu, sauca: — Māt, tas nav mans tēvs! — bet zvēri rūca vien un klabināja zobus. Neko darīt, bija jāiet ar kaunu atpakaļ.
Nu gāja trešais vēstnesis. Muļķītis patlaban apraka dārzā ābeles. Viņš noslaucīja rokas, nolika lāpstu un nāca šurp. Zēns, viņu jau pa gabalu pamanījis, sauca:
— Māt, tas ir mans tēvs!
Kad viņš pienāca klāt, zvēri sāka laizīt viņam rokas, princese, ieraudzījusi viņam pirksta savu gredzenu, krita viņam ap kaklu un mazais zēns līksmi lēkāja apkārt.
Muļķītis atstāja brāļiem visu atvesto zeltu un sudrabu, pats ar princesi, dēlu, tēvu un zvēriem devās uz sievastēva pili. Tas aiz priekiem, ka iedzīvojies tik veiksmīgā znotā un tik brašā mazdēlā, atdeva muļķītim visu valsti. Tur nu viņi dzīvoja laimīgi. Taču gudrajiem brāļiem nekas neturējās kabatā. Kas viegli nāk, tas viegli iet, un drīz vien abiem tik vien palika tās mantas kā koka karote aiz jostas, un putru nācās diedelēt no kaimiņiem.