Pielemtais znots
Bagāts tirgotājs, braukdams uz svešām zemēm pēc precēm, apmaldījies diži biezā mežā. Maldījies, maldījies, kamēr atkūlies pie mazas būdiņas. Nakts vidū negribējies saimnieku modināt, iegājis klusītiņām pirtiņā un apgūlies. Te uz rīta pusi dzirdējis kādu balsi saucam:
— Vai nu ir?
Otra balss atsaukusies:
— Vēl nav!
Pēc brītiņa pirmā atkal prasījusi:
— Vai nu ir?
— Ir gan!
— Kas tad īsti ir?
— Puika!
— Nu, tad es lemšu viņam tādu laimi: pirtiņā guļ bagāts tirgotājs, viņa sievai šonakt piedzima meita, šā būdeļnieka dēls būs tirgotāja znots.
Tirgotājs tūdaļ trūcies augšā un skrējis uz būdu raudzīties, kas tur notiek. Tur visi jau bijuši kājās un varen priecīgi, jo būdeļniekiem patlaban atskrējis jauns dēls. Redzēdams to nabadzību un tukšību, tirgotājs vai zobus griež aiz dusmām:
Un ar tādiem plikatām man vajadzēšot nākt rados? Nekā nebūs! Noslēpšos tepat mežā un nākamnakt nozagšu to knēveli!
Domāts, darīts. Nākamnakt viņš nozog bērniņu un ieliek to mežā ozola dobumā, noteikdams:
— Es tev, krupi, rādīšu, kā manu meitu precēt! Guli te, kamēr izdziesti!
Tirgotājs nu aizbrauc savu ceļu, domādams, ka puika tur nobeigsies vai meža zvēri viņu apēdīs. Taču drīz pēc tam gar ozolu iet kāds mežsargs un izdzird bērniņu raudam. Paskati dobumā — kas tur par skaistu puisēnu! Pārnes uz mājām un audzina kā savu dēlu. Viņš to nosauc par Atrasto Ansīti un ļoti mīlē. Un kā arī nemīlēt, jo Ansītim ir apbrīnojama laime, ja uz viņa laimi kaut ko sēj, tas aug neapzināmi raženi, ja uz viņa laimi medī, tad medījuma vesels gurums, ka nezina, kur likt, ko iesākt.
Bet tad gadās tā, ka tas pats toreizējais tirgotājs, no svešām zemēm atgriezdamies, brauc gar mežsarga māju un gauži lūdzas, lai iedodot kaut ko nodzerties. Mežsargam laba sirds, viņš saka:
— Mums ar Atrasto Ansīti gan šis lauka gabals līdz pusdienai uzarams, bet ceļavīram nevar aizliegties. Aiztec, Ansīt uz mājām un atnes braucējam kādu malciņu!
— Kāpēc tu to naigo zēnu sauc par Atrasto Ansīti?
— Jā, redzi, ciema brāl, es viņu atradu mežā ozola dobumā. Tam zēnam laimīga roka, un čakls viņš arī ir un paklausīgs!
— Žēl, ka man nav tāda veicīga zēna. Esmu bagāts tirgotājs, bet, kamēr pa svešām zemēm ar precēm braukāju, māja man paliek bez uzticama cilvēka. Dod man zēnu, apmācīšu viņu tirgotāja amatā. Maksāšu lielu algu, un nākamgad tu viņu vairs nepazīsi, kas par lielu kungu viņš būs!
— Nē, ciema brāl, Ansīti dot projām es nevaru. Kas tad man palīdzēs lauka darbos?
— Tad dod viņu, mazākais, uz vienu gadu. Maksāšu tev simt rubļu, par to naudu vari Ansīša vietā divus stiprus puišus turēt.
— Tad jau gan neiešu audžudēla laimei pretī stāties. Ņem viņu uz vienu gadu, lai iet!
Atrastais Ansītis nu brauc tirgotājam līdzi. Bet, līdzko viņi klāt pie Daugavas, tā tirgotājs sagrābj Ansīti un saka:
— Tagad, putniņ, tu esi man nagos! Es tev rādīšu, kā manu meitu precēt!
— Kādu meitu? Es nekā nezinu, — Ansītis brīnās.
— Bet es gan zinu! — tirgotājs atbild. — Piesiešu tevi pie šā lielā akmens un ievelšu Daugavā zivīm par barību.
Viņš ieveļ Ansīti ar visu akmeni Daugavā un brauc uz savām mājām. Taču Ansītis negrimst dibenā, viņš sēž uz akmens un peld uz jūru. Tur viņš ierauga kuģi un sauc:
— Ļautiņi, kuģinieki, paņemiet mani līdzi, jums būs laba laime.
Bet kuģinieki nobīstas no tāda ērma, kas uz akmens pa jūru brauc, un taisās ātrāk projām.
Necik ilgi, te nāk cits kuģis. Ansītis nu pūlas akmeni piedabūt tuvāk kuģim un sauc:
— Ļautiņi, kuģinieki, ņemiet mani līdzi, jums būs laba laime!
Šie uzņem Ansīti un aizved uz pilsētu. Bet šīs kuģis pieder tam pašam tirgotājam, kas Ansīti Daugavā iegrūdis. Tirgotājs ar savu meitu iznācis kuģi sagaidīt. Ansīti ieraudzījis, viņš aiz brīnumiem paliek kā bez valodas. Bet meita saka:
— Tēt, kā man tas skaistais puisis patīk!. Pie tāda es ietu par sievu nakts vidū!
Tirgotājs tikai saviebjas un atbild:
— Šī nav tā īstā reize par precībām runāt. Jāsteidz izkravāt kuģis, rīt braukšu pēc citām precēm un puisi ņemšu līdzi.
Blēdis paliek blēdis: ne nu bija tāda steiga braukt, nekā. Viņš tikai grib pa otram lāgam Ansīti nodabūt no ceļa. Drīz vien kuģis atkal ir jūrā, un tirgotājs gudro, kā Ansīti pa otram lāgam slīcināt.
— Bet pag! — viņš iesaucas. — Reiz jau viņš slīka un nenoslīka: labāk likšu viņu nogalēt!
Viņš tūliņ uzraksta grāmatu savai sievai, kurā sacīts, lai viņa liekot Ansīti tūdaļ nogalēt, kamēr pats tirgotājs esot projām. Kāpēc tas darāms, to viņa vēlāk dabūšot zināt. Tad viņš piegriež kuģi pie malas, iedod Ansītim grāmatu un saka:
— Nogādā to manai sievai, aizmirsu viņai ko steidzamu pateikt!
Ansītis pārnes grāmatu un kā pirmo satiek tirgotāja meitu. Tā lielā priekā prasa:
— Puisīt, kā tu tik drīz atpakaļ?
Tā un tā. Bet meitai tāda nelaba nojauta, viņa attaisa grāmatu un atrod tēva rīkojumu. Viņu sagrābj šaušalas: ko nu darīt? Bet viņai padoms pie rokas: tūdaļ uzraksta citu grāmatu mātei, kura sacīts, lai viņu ar Ansīti salaulājot.
Ko nu māte citu darīs — rīko vien kāzas. Pēc kāda laika tirgotājs atgriežas, un pirmais vārds tūliņ:
— Vai Atrastais Ansītis nogalēts?
— Kāds Ansītis? Mūsu znots, vai?
Tirgotājs, to dzirdēdams, vai traks aiz dusmām, bet sieva rāda viņam grāmatu un noprasa itin īsi:
— Ko tu tādā reizē būtu darījis?
Šim mute ciet, tikai nevar gudrs tikt, kā varējis tā pārrakstīties. Taču meitu un znotu viņš vairs nevar ne acu galā ieredzēt. Iedod abiem vienu mārku naudas un izdzen no mājām. Ansītis nopērk par to naudu cūku sarus un sāk tirgoties. Cik viņš prasa, tik viņam maksā. Gada laikā viņš, tā tirgodamies ir jau stāvu bagāts. Tādu laimi vecais tirgotājs nevar znotam piedot. Viņš aizskrien pie šā un brēc:
— Ar manu mārku tu iesāki, ar manu mārku bagātībā iedzīvojies! Viss, kas tev ir, nācis no mana labuma un pieder man. Taču, ja gribi, lai tas paliek tev, tad dari tā: viņpus upes dzīvo kāds liels kungs. Tas man palika trīs vezumi zelta parādā. Ja atgādāsi man to naudu, tad derēsim mieru! Še tev rika maizes, krūze ūdens, taisies, kā tiec!
— Ko lai dara, jāiet vien ir. Ceļā Ansītis satiek vecu sieviņu. Tā lūdzas:
— Dēliņ mīļais, dod jel kumosiņu, ko sirdi piesiet! Trīs dienas ne kripatiņas maizes, ne rasiņas ūdens mutē nav bijis!
Ansītis pamielo večiņu, un tā saka:
— Dēliņ, vai tu arī zini, pie kā sievastēvs tevi sūtījis? Pie paša velna! Bet, kad nu ej, tad liec visu labi aiz auss, ko pa ceļam dzirdi, un lai tava laimīte tevi pavada!
Ansis patencina par padomu un iet tālāk. Viņpus upes satiek vīru, kam dzirnu akmens kaklā, tas sauc:
— Ansi, jaunais brāl, tu iesi pie velna. Paprasi viņam, cik ilgi man tas dzirnu akmens vēl jānes; divdesmit piecus gadus esmu jau nesis!
Ansis apsolās apvaicāties un iet tālāk. Mežā viņš ierauga trīs stirnas, kuras lec pār akmeni. Tās sauc: Ansi, jaunais brāl, tu iesi pie velna. Paprasi viņam, cik ilgi mums tā jālec; divdesmit piecus gadus jau esam lēkušas.
Ansis apsolās apvaicāties un iet tālāk. Viņpus meža viņš ierauga avotiņu. No tā izlec balts vīriņš un sauc:
— Ansi, jaunais brāl, tu iesi pie velna. Paprasi viņam, cik ilgi man te jāmazgājas; divdesmit piecus gadus esmu jau mazgājies.
Ansis apsolās apvaicāties un iet tālāk, kamēr nonāk pie velna pils. Ieiet iekšā un atrod jaunu meitu sērīgi sēžam. Ansi ieraudzījusi, tā pārbijusies iesaucas:
— Vai, puisīt, kā tu te iekļuvi! Laime vēl, ka mana kunga nav mājās, citādi viņš tevi būtu saplēsis!
Ansis nu pastāsta, kādās darīšanās ieradies un ko ceļā redzējis. Tad meita iedod Ansim sudraba nūjiņu un saka:
— Paslēpies pagultē. Es izlikšos, ka nakti esmu sapņojusi, un izprasīšu velnam par visu, ko tu redzēji. Pēc tam lien ārā no pagultes un iesit velnam ar šo nūjiņu, tad viņš pārvērtīsies par darvas mucu un sadegs.
Labi. Velns pārnāk un uzbrēc nelabā balsī:
— Kas te par svešu smaku!
— Pats saskraidījies pa malu malām un tad taujā, kas par smaku!
Velns drīz apguļas, un meita arī. Necik ilgi, šī sāk gultā svaidīties un stenēt. Velns pamostas un grūž šai dunku sānos:
— Kas tev lēcies, ka neļauj man gulēt?
— Es sapnī redzēju kādu vīru ar dzirnu akmeni kaklā. Divdesmit pieci gadi viņš to nesis. Cik ilgi vēl jānes?
— Ja viņš dabūs rokā tādu nelieti, kāds pats ir bijis, tad tiks vaļā!
Necik ilgi, te meita atkal svaidās un sten. Velns itin dusmīgs:
— Kas tev lēcies, ka neļauj man gulēt?
— Es sapnī redzēju trīs stirnas lecam pār akmeni. Divdesmit piecus gadus jau lēkušas: cik ilgi vēl jālec?
— Kad to akmeni kāds spēkavīrs noveltu, tad tur uzrastos liela pilsēta un viņas varētu atgriezties pie sava tēva.
Necik ilgi, te meita atkal sāk svaidīties un stenēt. Nu velns pārskaities no tiesas:
— Kas tev lēcies, ka neļauj man gulēt? Ka metīšu pa skaustu, tad pratīsies!
— Es redzēju sapnī, ka balts vīriņš iznāca no avota, kur divdesmit pieci gadi mazgājies. Cik ilgi viņam vēl jāmazgājas?
— Tas ir tavs tēvs, kam es tevi nolaupīju. Ja tu tiktu uz brīvām kājām, tad viņš arī būtu brīvs. Bet tas nekad nenotiks, tāpēc guli nost.
Nu Ansis no pagultes ārā un iesit velnam ar sudraba nūjiņu. Šis tūliņ pārvēršas par darvas mucu un sadeg zilās ugunīs. Tagad Ansis pieber trīs vezumus ar zelta naudu, uzsēdina virsū meitu un brauc uz mājām. Kad nonāk pie avotiņa, vecais vīrs meitu ieraudzījis, noprot, ka nu ir izglābts. Abi raud prieka asaras un nezina, kā pateikties Ansim. Tad visi trīs noiet pie akmens un noveļ to. Līdzko akmens novelts, tā vietā uzrodas liela pilsēta un stirnas pārvēršas par daiļām princesēm. Viņas aizved Ansi pie sava tēva, un tas saka:
— Manas meitas tika sodītas par savu lepnību, bet nu viņas ir izmācītas. Ņem, kuru gribi, un esi mans znots!
— Paldies par piedāvājumu, — Ansis atbild. — Man pašam mīļa sieva gaida mājās.
— Nu, tad ņem sešus vezumus zelta naudas!
— To gan var!
Šie paliek savā pilsētā, un Ansis brauc mājup ar deviņiem vezumiem zelta. Ceļā satiek vīru ar dzirnu akmeni kaklā, un tas prasa:
— Vai dabūji ko zināt?
— Ja tev patrāpīsies tāds pats nelietis, kāds tu esi bijis, tad tiksi vaļā!
Ansis pārbrauc mājās, sievastēvs aiz dusmām vai zemes sper gaisā. Iešot viņš arī savu laimi meklēt. Paņem riku maizes, krūzi ūdens un iet.
Iedams satiek to pašu večiņu, kura lūdzas:
— Dēliņ mīļais, dod jel kumosiņu, ko sirdi piesiet. Trīs dienas ne kripatiņas maizes, ne rasiņas ūdens mutē nav bijis!
— Vācies no ceļa, vecen! Man svarīgākas darīšanas riekšā!
— Labi labi, lai tava laimīte tevi pavada!
Paiet gabaliņu, te vīrs ar dzirnu akmeni kaklā sauc, ko māk:
— Panāc šurp, paturi mazuliet man to akmeni!
— Laikam no šī paša mans znots dabūjis to lielo mantu — būs vien jāpalīdz, — tirgotājs nospriež un iet šim klāt. Te dzirnu akmens nesējs — klaukt! — uzsviež viņam akmeni uz kakla un vēl smejas:
— Es to nēsāju divdesmit piecus gadus, bet tu esi lielāks nelietis par mani, tu to nēsāsi visu mūžu!
Atrastais Ansis ataicināja savu audžu tēvu pie sevis, vēlāk saklaušināja arī savu īsto tēvu, un dzīvoja visi laimīgi.