Kā zvejnieka dēli gāja laimi meklēt
Pavisam vecos laikos mazā būdiņā dzīvoja zvejnieks ar savu sievu. Abi bija jau krietni gados. Bērnu viņiem nebija, par ko tie ļoti bēdājās. Kādu dienu zvejnieks veltīgi izzvejojās ezerā. Neķērās ne asaka, tikai pašā vakarā tīklā bija iekļuvušas divas zelta zivtiņas. Viņš pārnesa tās mājās, lai sieva izcepot vakariņās.
Sieva ielika zivtiņas bļodā, bļodu pārsedza ar dvieli un ielika gultā, lai kaķis netiek klāt. Pati iegāja namiņā uguni kurt. Kamēr pūta ogles, kamēr sabikstīja žagarus, lai labi iedegas, pagāja brangs laiciņš. Kad nu viņa ienāca pēc zivīm, tad ieraudzīja, ka to vietā gultā guļ divi puisēni. Vecuma galā iedzīvoties tādā mantā — to prieku! Bērniņi mājās — un vēl divi uzreiz!
No tās dienas abi vecie gar šūpuli vien nogrozījās: lai kur bijuši — atkal pie šūpuļa klāt. Kas vien labāks un gardāks, to deva bērniem, lai nu pašiem, kā pašiem.
Un jāsaka, puisēni auga, acīm redzot. Nebija vēl ne desmit gadi pagājuši, kad tie jau bija tik zaļoksni zēni, ka prieks skatīties!
Kādu dienu vecais zvejnieks sacīja:
— Paklau, dēli, laiks aprunāties! Sakiet no tiesas — kādā amatā lai jūs mācu? Vai tai pašā zvejnieku amatā?
— Nē, nē, tēt, mēs gribētu mācīties par medniekiem!
— Lai notiek! Te jums katram šaujamais un suns, ejiet un mācieties!
Dēli aiziet mežā un mācās labu laiku. Gandrīz jau būtu amats rokā, te ieklīst ar suņiem tādā biezoknī, kur ne gaismas stariņš neiespiežas. Nomaldās tur trīs dienas, trīs naktis, ne ēduši, ne dzēruši, kamēr iztiek ārā. Te ierauga divas stirnas. Grib tūliņ šaut, lai tiktu pie ēdamā, bet stirnas lūdzas:
— Nešaujiet vis mūs; mēs iesim jums līdzi un palīdzēsim bēdu dienās!
Labi. Iet tālāk, satiek divus vilkus. Brāļi atkal gribētu šaut, bet vilki lūdzas:
— Nešaujiet vis mūs; mēs iesim jums līdzi un palīdzēsim bēdu dienās.
Labi. Necik ilgi, te brāļi satiek divus lāčus. Gribētu šaut, bet lāči lūdzas:
— Nešaujiet vis mūs; mēs iesim jums līdzi un palīdzēsim bēdu dienās.
Labi. Nu katram brālim savi zvēri: suns, stirna, vilks un lācis. Viņi iet tālāk, kamēr nonāk krustceļos, kur aug dižs ozols.
— Mums vajadzētu iet katram uz savu pusi, — pirmais brālis iesakās, — tā mēs drīzāk sastapsim katrs savu laimi.
— Labi, — otrais piekrīt, — tikai iedursim ozolā nažus. Kurš pirmais nāks atpakaļ, tas lai paskatās, kāds ir otra brāļa nazis. Ja spožs, tad labi, ja sarūsējis, tad jāsteidzas palīgā.
Tā viņi norunā un izšķiras, katrs savu ceļu aiziedams.
Otras dienas vakarā pirmais brālis ierauga mežā uguntiņu. Pie tās sēž vecene un sildās. Pirmais brālis padod laipni labvakaru un apvaicājas, vai viņš ar saviem zvēriem arī drīkstot pasildīties.
— Kā nu ne, dēliņ, sildieties vien, tikai atvēli man tavus zvēriņus paglaudīt.
Kā nu neatvēlēs, lai glaudot vien. Taču, līdzko vecene pieskaras zvēriem, tie pārvēršas par akmens stabiem. Pirmais brālis dusmās pieskrien klāt: ko šī darot? Bet vecene pieskaras arī viņam, un viņš tāpat pārvēršas par akmens stabu.
Tikmēr otrais brālis, savu ceļu iedams, nonāk pie kāda ķēniņa un salīgst ar visiem saviem zvēriem par avju ganu. Šim ķēniņam nesen bija nomirusi sieva, kura reiz dusmu brīdī bija savas trīs meitas novēlējusi velnam. Ķēniņam par to gauži sāpēja sirds, bet neko darīt. Vecākajai meitai jau rīt ceļš zem kājām.
Otram brālim tas likās pavisam ērmoti un tas saka:
— Kā nu var tīšuprāt atdot cilvēku velnam! Pag, pag, paraudzīšu no savas puses velnam labu uzkodu!
Un tā otrs brālis sāk klusiņām ar saviem zvēriem kaldināt pamatīgu zobenu. Nostrādāja visu nakti.
No rīta ķēniņa kučieris ved vecāko meitu velnam taisni tur garām, kur otrais brālis gana avis.
— Uz kurieni tad nu? — gans uzprasa.
— Kur citur kā pie velna! — kučieris atsaka. — Kazi, vai tu arī negribi velna nagus nobaudīt?
— Par sliktu nebūtu paskatīties, kādi šim tie nagi ir, — gans atsaka un iet ar saviem zvēriem braucējam līdzi. Kučieris tikai klusībā nosmejas:
— Traks kas traks: pats skrien velnam rīklē!
Brauc, brauc labu gabalu, tad aptur pie dziļa atvara upmalā: te esot tā īstā vieta. Ķēniņa meita gan raud un lūdzas, lai kučieris palīdzot un neļaujot velnam viņu aprīt, bet kučieris atbēg ar visiem zirgiem no upmalas nost: šis neiešot ar plikām rokām velnam klāt ķerties! Un trijgalvis velns jau kāpj no atvara ārā un grasās grābt ķēniņa meitu ciet.
— Pucī! — otrs brālis uzsauc saviem zvēriem. Tie tūliņ, velnam no visām pusēm virsū, un tas nepagūst ne lāgā atjēgties, kad otrs brālis — šņikt! — nocērt ar brango zobenu visas trīs galvas kā dadžus. Tad viņš izgriež velna galvām mēles, ieliek gana tārbā un atgriežas pie savām avīm.
Toties kučieris nu ir vīrā! Tūliņ pie ķēniņa meitas klāt:
— Vai redzi, kā mēs tevi izglābām? Tikai nesaki ķēniņam, ka avju gans arī te bija, citādi ceļā tevi noliesāšu. Ja kāds ko prasa, atsaki īsi: kučieris aizveda, kučieris pārveda, kučierim vien lai patencina!
— Neko darīt — meitai jāapsolās melot, ja grib palikt dzīva.
Otrā dienā kučieris ved vidējo meitu velnam taisni tur garām, kur avju gans gana.
— Uz kurieni tad nu? — gans uzprasa.
— Kur citur kā pie velna! — kučieris atsaka. — Kazi, vai tu arī negribi velna nagus nobaudīt?
— Par sliktu nebūtu paskatīties, kādi šim tie nagi ir, — gans nosaka un iet ar saviem zvēriem braucējam līdzi. Kučieris tikai klusībā nosmejas:
— Traks kas traks; tāpēc, ka vakar palaimējies, grib atkal tīšuprāt velnam rīklē skriet.
Pietur pie tā paša atvara. Ķēniņa vidējā meita izkāpj no ratiem raudādama un lūdz kučieri, lai glābjot un neļaujot velnam viņu aprīt. Bet kučieris atbēg ar visiem zirgiem no upmalas nost: šis jau neiešot ar plikām rokām velnam klāt ķerties! Un tūliņ arī lien sešgalvis velns no atvara ārā, grasīdamies grābt ķēniņa meitu ciet.
— Pucī! — otrs brālis uzsauc saviem zvēriem. Tie velnam no visām pusēm virsū, viņš pats ar brango zobenu velnam — šņikt! — visas sešas galvas nost, paņem velna mēles, ieliek tārbiņā un, ne vārda neteicis, aiziet pie savām avīm.
Toties kučieris nu ir vīrā! Tūliņ pie ķēniņa meitas klāt:
— Vai redzi, kā mēs tevi izglābām! Tikai nesaki ķēniņam, ka avju gans arī te bijis, citādi tevi ceļā nolietāšu. Ja prasa, atsaki īsi: kučieris aizveda, kučieris pārveda, kučierim vien lai patencina!
Neko darīt — meitai jāapsolās melot, ja grib palikt dzīva.
Trešajā dienā kučieris ved ķēniņa jaunāko meitu taisni tur garām, kur gans gana avis.
— Uz kurieni nu? — šis ieprasās.
— Kur citur kā pie velna! Kazi, vai tu arī negribi velna nagus nobaudīt?
— Par sliktu nebūtu paskatīties, kādi šim tie nagi ir, — gans atbild un iet ar saviem zvēriem braucējam līdzi.
Kučieris klusībā nosmejas:
— Traks kas traks: tāpēc, ka vakar un aizvakar palaimējies, grib atkal tīšuprāt velnam rīklē skriet.
Pietur pie tā paša atvara. Ķēniņa jaunākā meita izkāpj no ratiem un raudādama lūdz kučieri, lai glābjot un neļaujot velnam viņu aprīt. Bet kučieris atbēg ar visiem zirgiem no upmalas nost: šis neiešot ar plikām rokām velnam klāt ķerties! Un tūliņ arī lien deviņgalvis velns no atvara ārā, grasīdamies grābt ķēniņa meitu ciet.
— Pucī! — otrais brālis uzsauc saviem zvēriem. Tie velnam no visām pusēm virsū, viņš pats ar brango zobenu — šņikt, šņikt! — velnam visas deviņas galvas nost. Ķēniņa jaunākā meita, kučierim neredzot, novelk savu gredzenu un iedod to glābējam. Šis noglabā to kabatā, paņem velna mēles, ieliek gana tarbā un, ne vārda neteicis, aiziet pie savām avīm.
Bet kučieris nu ir vīrā! Tūliņ pie ķēniņa meitas klāt:
— Vai redzi, kā mēs tevi izglābām! Tikai nesaki ķēniņam, ka avju gans arī te bijis, citādi tevi ceļā nolietāšu. Ja prasa, atsaka īsi: kučieris aizveda, kučieris pārveda, kučierim vien lai patencina!
— Neko darīt — meitai jāapsolās melot, ja grib palikt dzīva.
Ķēniņš pilī nu bezgala priecīgs. Apkampj kučieri un saka:
— Tu izglābi visas manas meitas. Ņem par sievu, kuru gribi, un dzīvo laimīgs. Pūrā došu pusi valsts.
Kučieris izvēlas jaunāko meitu un pieprasa, lai trešajā dienā rīkojot kāzas. Ko nu avju gans lai dara? Viņš pārģērbjas par ubagu un kāzu dienā ielavās pilī. Kučieris patlaban nes savai līgavai dzēriena kausu. Ubags lūdz, lai šim arī iedodot nodzerties.
— Došu gan visādiem plikadīdām! Nost no ceļa!
Bet līgavai laipnāka sirds. Viņa padzeras pati un pasniedz kausu ubagam. Tas dzerdams iemet kausā gredzenu, ko viņa upmalā iedevusi. Kā līgava ierauga gredzenu, tā tūliņ priecīga pie tēva klāt. Tas ubags, kas iemetis kausā gredzenu, esot viņas īstais līgavainis. Ķēniņš gan negrib ticēt, bet līgava saka, lai visu izšķirot velnu mēles: kam tās būšot, tas arī būšot īstais.
— Labi, — ķēniņš nosaka. — Kučier, vai tev ir tās mēles?
Šim neesot.
— Un tev?
— Cik vajag, tik ir! — ubags atbild un izber visas astoņpadsmit no savas tārbas.
Kučieris top bāls, bet ķēniņš saka:
— Velciet tam ubagam zelta drēbes mugurā, viņš būs mans znots, bet to viltnieku kučieri iemetiet atvarā, — ja pats nenoslīks, varbūt kāds velns viņu pievāks!
Otrs brālis nu apprec ķēniņa jaunāko meitu, dabū pūrā pusvalsts un dzīvo ar saviem zvēriem laimīgs.
Pēc kāda laika viņam iešaujas prātā iet pie ozola palūkot brāļa nazi. Aiziet un redz — pirmā brāļa nazis pavisam sarūsējis. Skaidrs, ka brālim uzbrukusi nelaime. Otrais brālis paņem savus zvērus un iet pirmo meklēt. Meklē, meklē — nekur ne dabūjams, ne sadzenams. Vēlu vakarā viņš ierauga mežmalā mazu uguntiņu. Pie tās sēž vecene un sildās; blakus slejas vairāki akmens stabi.
— Labvakar, vecmāt, — otrais brālis sveicina. — Vai drīkstu ar saviem zvēriem pasildīties?
— Drīksti, drīksti, — šī atbild. — Nāc vien tuvāk!
— Kas tie par stabiem? — brālis prasa.
— Ļauj paglaudīt tavus zvēriņus, tad pateikšu.
— Nekā nebūs, mani zvēri nav glaudāmi!
— Tad ļauj paglaudīt tevi pašu!
— Man tu labāk nerādies tuvumā, jo mans zobens uz tevi tā brīnum vērīgi skatās. Nu, teiksi vai neteiksi: kas tie par stabiem? Jeb vai gribi manu zobenu baudīt?
— Vai, dēliņ, teikšu, teikšu: tie stabi ir tavs brālis ar saviem zvēriem!
— Skat, viens cilvēks, ko tāda ragana manam brālim nodarījusi! Tūliņ uz karstām pēdām atdzīvini visus, vai mans zobens cirtīs, un tava galva ripos!
— Necērt, necērt! Tūliņ, tūliņ būs!
Vecene uzsit katram stabam ar plaukstu, un pirmais brālis ar saviem zvēriem atdzīvojas. Taču tai pašā mirklī viņa zvēri uzbruk vecenei, otrā brāļa zvēri tiem metas pailgā un saplosa raganu gabalu gabalos. Pirmais brālis mīļi apkampj otro brāli un pateicas par labo sirdi, bet otrais brālis atsaka:
— Nav ko pateikties, brālīt! Steidzies meklēt savu laimi, es savu jau esmu atradis.
Labi. Abi brāļi izšķiras. Pirmais aiziet laimi meklēt, otrais atgriežas pie sievas ķēniņa pilī.
Pirmais brālis iet lielu, ne mazu laiku, bet laimes kā nav, tā nav. Te vienu reizi ierauga lielu dzelzs kalnu. Jāiet raudzīt, kas tas par ērmu ir.
Pieiet klāt. Jā, dzelzs kas dzelzs, un pašā kalna apakšā tādas kā lielas durvis, kā vārti. Sāks klauvēt. Iznāk veca māmiņa, atslēgdama durvis.
— Vai, dēliņ, ko tu te meklē? Nenāc iekšā, ieskriesi kā slazdos. Pārnāks lielais velns ar mazo velnu, tad tavi kauliņi dabūs trūkties!
— Nekas, māmiņ, nekas! Laid tikai mani ar maniem zvēriem iekšā, gan mēs tos velnus izdancināsim! Bet kas tas par zobenu pie durvīm piekabināts?
— Tas, dēliņ, pieder pie šīs nogrimušās pils. Velni to nogremdēja kopā ar pili. Zobens ir spožs un ass, kā nule uztrīts, tikai varen smags. Ja kāds jaudātu to pacilāt, tas gan varētu ar to brīnuma darbus pastrādāt.
Pirmais brālis nu rauga zobenu cilāt. Smags jau ir, bet, ja saņem visus spēkus, tad tīri brangi lietojams. Un cik labi spals ieguļ rokā — domā, taisni šai rokai taisīts!
Brālis paņem zobenu un iet tālāk. Pašā pils vidu liels stabs, uz tā sēž pūce ar kroni galvā.
— Kas tā par pūci, māmiņ?
— Tā, dēliņ, ir ķēniņa meita, kuras tēvam pils piederēja. Velni viņu nobūruši un visādi spīdzina, jo viņa negrib nevienu no velniem precēt.
Pūce tik žēlīgi noskatās uz brāli, ka šim dusmas uz velniem aug augumā. Un šie arī nāk pa durvīm iekšā — lielais un mazais.
— Ko tu ar tādiem zvēriem te ložņā? — lielais velns uzbļauj.
— Ko ložņāju? Meklēju jūs abus! — pirmais brālis atbild, paceldams zobenu. Abi velni viņam tūliņ klāt, zobus atviesuši.
— Pucī — brālis tik iesaucas, un zvēri — kas vājāks, tas mazajam velnam, kas stiprāks, tas lielajam velnam virsū. Un brālis ar zobenu arī negaida: cērt, lai šie protas.
Nav ko apskatīties, te abi velni jau kā zuši garšļaukus un pēc brītiņa izdziest.
Līdzko tas noticis, tā dzelzs kalns nodreb līdz pamatiem un pils izceļas virs zemes ar visu brāli, ar visiem zvēriem. Un pūce arī pārvērtusies par daiļu ķēniņa meitu.
Pirmais brālis nu apprecēja izglābto ķēniņa meitu un palika ar saviem zvēriem dzīvot pilī. Tā abi brāļi bija savu laimi atraduši. Nu viņi atveda vecākus pie sevis, un tie dzīvoja pa kārtai te pie viena dēla, te pie otra.