Zābakotais runcis

Sensenos laikos kāds no bargiem karakungiem izbēdzis zaldāts slapstījās rijas krāsnī Tai rijai bija nelaba slava, it kā tur velni mājojot, tāpēc neviens tanī viņu ne meklēja, ne arī iedrīkstētos meklēt. Vēlāk viņam piesitās runcis par biedru, un tas bija gudrs runcis.

Zaldāts degunu ārā bāzt no rijas neiedrošinājās, tāpēc runcis piegādāja viņam ēdamo. Lai izskatītos cienīgāks, runcis palūdza zaldātam zābakus un tā staigāja apkārt. Meitas, tādu ērmu redzēdamas, labprāt viņam šo to pašāva, un viņš pats arī tīri labi zināja, kur var tikt pie krējuma poda vai desas luņķa. Vārdu sakot, ne runcis, ne viņa saimnieks badā nemira.

Taču runcis, gudrs būdams, domāja arī par nākamām dienām. Viņš sāka uzplīties zaldātam, lai šis precoties, bet šis ne dzirdēt. To vien lūdza, lai runcis tikai neizpaužot, ka viņš te krāsnī apmeties.

— Labi, — runcis atteica, — redzu, ka man jāņem tā lieta savās rokās, lai no tevis iztaisītu cilvēku.

Runcis iegājā mežā un apsēdās uz celma. Pienāca zaķis:

— Uz kurieni iedams, zābakotais runci?

— Eju pie ķēniņa, — runcis saka. —— Kas tur par izēšanos, kas par izdzīvošanos! Tas nav ar vārdiem izstāstāms, tas katram jāredz ar savām acīm. Vai jūs. zaķi, negribat nākt līdzi?

— Kā nu ne, — zaķis atsaucas. — Tūliņ paūjināšu savējos.

Sanāca divpadsmit zaķi un gāja runcim līdzi. Runcis iegāja pie ķēniņa, šie palika pie vārtiem gaidīt. Ķēniņš vaicāja runcim, ko šis labu teikšot.

— Mans kungs, Murrāzemes valdnieks, atsūtīja tev mazu dāvaniņu — divpadsmit zaķu. Tie gaida aiz vārtiem.

Ķēniņš patencinādams ielaida zaķus savā dārzā un nodomāja, ka šim valdniekam laikam liela valsts, ja var sūtīt tādas dāvanas. Viņš izvadīja runci ar godu un piekodināja:

— Nodod labasdienas no manis un manas meitas Murrāzemes valdniekam.

Kad runcis pārnāca mājās, zaldāts brīnījās, kur šis tik ilgi bijis.

Biju deviņgalves čūskas pilī, viņas pašas gan nebija mājās. Kā būtu, ja mēs to pili iekarotu?

— To ne, to ne, — zaldāts sabijās. — Kas mums nekaiš tepat?

— Grūti man būs, kamēr no tevis cilvēku iztaisīšu, — runcis nopūtās, — bet, kas iesākts, tas jānoved galā.

Pēc kāda laika viņš atkal iegāja mežā un atsēdās uz celma. Pienāca lapsa:

— Uz kurieni iedams, zābakotais runci?

— Pie ķēniņa, — runcis atbild. — Kas tur par izēšanos, kas par izdzīvošanos! Tas nav ar vārdiem izstāstāms, tas katram jāredz ar savām acīm. Vai jūs, lapsas, negribētu nākt līdzi?

— Kā nu ne, tikai saūjināšu savējos.

Sanāca divpadsmit lapsas. Runcis aizveda tās līdz ķēniņa vārtiem un pats iegāja iekšā. Ķēniņš vaicāja, ko šīs laba teikšot.

— Mans kungs, Murrāzemes valdnieks, atsūtīja tev tādu mazu dāvaniņu — divpadsmit lapsas. Tās gaida pie vārtiem.

Ķēniņi patencinādams ielaida lapsas savā dārzā un nodomāja, ka šim valdniekam laikam liela valsts, ja var sūtīt tādas dāvanas. Viņš izvadīja runci ar godu. Iedeva tam zelta gredzenu un piekodināja:

— Pārnes savam valdniekam labasdienas no manis un manas meitas!

Kad runcis pārnāca mājās, zaldāts brīnījās, kur šis tik ilgi bijis.

— Gādāju tev līgavu, tu jau pats neko neproties. Tikai zinies nopirkt man sarkanus zābakus par maniem pūliņiem. Šos jau būšu noplēsis, tavā labā skriedams.

Zaldāts tikai atvēcinājās ar abām rokām, lai liekoties mierā šim esot labi tepat.

Pēc kāda laika runcis atkal iegāja mežā un atsēdās uz celma. Pienāca vilks.

— Uz kurieni iedams, zābakotais runci?

— Pie ķēniņa, — runcis atbild. — Kas tur par izēšanos, ka par izdzīvošanos. Tas nav ar vārdiem izstāstāms, tas katram jāredz ar savām acīm. Vai jūs, vilki, negribat nākt līdzi?

— Kā nu ne, tikai saūjināšu savējos.

Saskrēja divpadsmit vilku. Runcis aizveda viņus pie ķēniņa un atstāja pie vārtiem, bet pats iegāja iekšā. Ķēniņš apvaicājās ko šis laba teikšot.

— Mans kungs, Murrāzemes valdnieks, atsūtīja tev mazu dāvaniņu — divpadsmit vilku. Tie gaida pie vārtiem.

Ķēniņš patencinādams ielaida vilkus savā dārzā un nodomāja, ka šim valdniekam laikam liela valsts, ja var sūtīt tādas dāvanas. Viņš iedeva runcim lādīti ar visādām dārgām mantām lai nododat to savam kungam un pasakot, ka viņš varot braukt precībās pie šā meitas. Runcis par dārgajām mantām nopirka zaldātam greznas drēbes, lepnu karieti un sarunāja lāci par braucēju. Tas uzsēdās uz bukas un pielaida pie rijas, ka zeme norībēja. Zaldāts aiz bailēm grasījās vai uz ārdiem sprukt, bet tad ieraudzīja savu uzticamo runci un nomierinājās. Bet tas uzsauca:

— Še tev goda drēbes. Posies nu veicīgi, ka varam braukt precībās!

Zaldāts nepaguva ne attapties, kad jau sēdēja karietē. Lācis ierūcās, un zirgi aizauļoja.

Viņi aizbrauca pie ķēniņa un nosvinēja kāzas gods godam. Pēc kāzām ķēniņš deva daudz jātnieku pavadoņos un brauca arī pats līdzi, lai znotu ar jauno sievu ievadītu Murrāzemē, kā pieklājas. Runcis jau laikus pieteica lācim:

— Brauc taisni vien uz deviņgalves čuskas pili. Es pats skriešu pa priekšu sataisīt ceļu.

Runcis skrēja, skrēja, — satika ceļā aitu barus un jautāja ganiem, kam tās piederot.

— Deviņgalvei čūskai, — tā šie.

— Ai, ai, tā gan nesakiet! Tur brauc pats pērkontēvs, viņš tos čūskas kalpus ne acu galā nevar ieredzēt, jums var noiet greizi. Ja viņš ko prasa, sakiet, ka aitas pieder Murrāzemes valdniekam.

Labi. Šie piebrauc, ķēniņš pabāž galvu ārā pa karietes logu un apvaicājas, kam piederot tie lielie aitu bari.

— Murrāzemes valdniekam!

Ķēniņš tīri priecīgs, ka dabūjis tik bagātu znotu. Bet runcis tikmēr satiek lielu baru vēršu un govju un prasa ganiem, kam lopi piederot.

— Deviņgalvei čūskai!

— Ai, ai, tā vien nesakiet! Tur brauc pats pērkontēvs, viņš tos čūskas kalpus ne acu galā nevar ieredzēt, jums var noiet greizi. Ja viņš ko prasa, tad sakiet, ka lopi pieder Murrāzemes valdniekam.

Labi. Šie piebrauc, ķēniņš pabāž galvu ārā pa karietes logu un apvaicājas, kam piederot tie lielie lopu bari.

— Murrāzemes valdniekam!

Ķēniņš varen priecīgs, ka dabūjis tik bagātu znotu. Necik ilgi, te braucēji satiek zirgu barus, bet to ganus jau runcis tāpat samācījis. Ieskrējis čūskas pilī, runcis saka čūskai:

— Pats pērkontēvs nodomājis kādu laiku padzīvot tavā pilī. Nerādies viņam acīs, tev var noiet greizi. Bēdz tur tanī dobajā ozolā paslēpties!

Čūska iebēg dobajā ozolā. Kad nu jaunā pāra pavadoņi tuvojas spēlēdami un šaudīdami, runcis viņus pamāca:

— Šaujiet tur tanī dobajā ozolā!

Šie šauj arī un sašauj čūsku lupatu lēveros. Tūliņ pils ir atburta, ļaudis atdzīvojas un skrien pretī saņemt viesus.

Un šai pilī tad Murrāzemes valdnieks palika par ķēniņu, nopirka savam gudrajam runcim sarkanus zābakus noplēsto vietā un iecēla viņu par savu galveno padomnieku.