Zirņadēls
Nabaga saimniekam bija četri bērni: divi dēli, divas meitas. Zemes bija maz, tā pati slikta, akmeņu bez gala. Bērni katru dienu gāja akmeņus lasīt, lai tēvam vieglāk art. Te kādu dienu skrēja garām velns, paķēra bērnus un aiznesa uz savām mājām — uz elli.
Tēvs ar māti nevarēja saprast, kur bērni palikuši. Meklēja dienu, meklēja nakti raudādami — nekur nevar atrast. Nosprieda, ka būs iemaldījušies mežā un vilks apēdis, vai mārkā noslīkuši.
Bēdājās tēvs, bēdājās māte lielu, ne mazu laiku, bet jāstrādā vien ir. Tēvs gāja art, māte palika mājās vārīt brokastis. Izvārīja, nesa vīram uz lauku ēst. Iedama pa ceļu, redz: veļas tāds jauks, apaļš zirnītis. Paņēma un apēda. Pabaroja vīru, pārnāca mājās, aptecēja mājas soli un likās gulēt, bet naktī viņai piedzima ņiprs puika.
Vīrs pa nakti gulēja pļavā pie zirgiem.
Sieva no rīta piecēlās, izvārīja brokastis, nesīs vīram, bet dēls saka:
— Māt, es aiznesīšu tētim brokastis!
— Ej nu, dēliņ, tu taču pavisam maziņš, nule nakti piedzimi!
— Nekas, māt, viss būs labi!
Izkāpa no šūpuļa, māte iedeva no brāļu drēbēm, ko mugurā vilkt, un abi gāja pie tēva. Kur kalniņš, tur māte paņem druvnesi, kur ceļš iet uz leju, tur nes dēls. Tā viņi nogāja līdz tīrumam, kur tēvs ara.
— Labrīt, tēt!
— Labrīt, dēls! Kur tu tāds gadījies?
— Būtu nakti mājās gulējis, tad būtu redzējis dēlu piedzimstam, — šis atsaka.
Vīrs nu varen priecīgs, ka šim tik ņiprs dēls. Auga arī puika ne pa dienām, bet pa stundām un pēc kāda laika prasīja tēvam:
— Tēt, kur mani brāļi un māsas?
— Pagaisa nezin kur. Paši nezinām, kur palika.
Zirņadēls novija lielu virvi, aizgāja uz mežu, sakrāva uz tās virves simt asu malkas un atnesa uz mājām.
— Nu jums pietiks malkas krietnam laikam. Es tagad iešu meklēt savus brāļus un māsas.
— Neej, dēliņ, ka nepagaisti tu arī!
Tomēr dēls neļāvās atrunāties. Gāja, gāja, — cik ilgi gāja, cik mežu, cik purvu, cik tīrumu pārgāja, to neviens nevar pateikt. Beidzot nonāca klajā laukā, kur tikai viena baznīca redzama. Sadomāja, ka ies pie baznīckunga līgt par puisi. Tam puiša vajag, kā ēst, bet tūliņ prasa: — Cik lielu algu gribi?
— Dārgi neprasīšu, baznīckungs!
— Nu, cik tad?
— Kad būšu gadu nokalpojis, dod man vienu maišeli rudzu, otru miežu un pilnu cepuri naudas!
Baznīckungs nodomā, ka tas nekas liels nav — piebērt divus maišeļus labības un cepurē to vara naudu, ko ķesteris baznīcā salasa upurtraukā. Abi sita saujā, un Zirņadēls palika pie baznīckunga. Uzrāpās uz krāsns augšas un guļ nost. Tā viņš tur nogulēja līdz rudenim. Baznīckungam vai sirds plīsa aiz dusmām, bet piedabūt puisi, lai raušas no mūrīša zemē, nekādi nevar. Ļaudis jau miežus un auzas nopļāvuši, bet baznīckungam vēl rudzi nepļauti. Ļaudis jau tupeņus vāc, bet kalps kā guļ, tā guļ. Te vienu nakti viņš pieceļas, aiziet uz tīrumu, nopļauj visu labību un saliek vienā kaudzē.
No rīta baznīckungam nenopriecāties, ka šis par vienu nakti tādu milzu darbu padarījis. Tikai viena raize: saskries ciema cūkas un izārdīs visu kaudzi.
Otrā naktī puisis saved visu labību mājās un sakrauj žeperos. Baznīckungs nu atkal priecīgs, tikai viena reize: labība nav izkulta. Puisis guļ uz krāsns, kā gulējis, un neceļ ne ausi, ka šis staigā apkārt gauzdamies.
Trešajā naktī puisis izkuļ visu labību, norok tupeņus, noplūc linus, saber visu kopā un iet atkal gulēt.
Baznīckungs piecēlies lec vai no ādas ārā. Taisni jāizput ar tādu kalpu! Visa raža pagalam! Novaidējies augu dienu, iet vakarā gulēt, bet Zirņadēls pieceļas, paņem trīs lielus maisus, aiziet uz mežu, piegrābj maisus pilnus ar skudrām, atnes mājās, izber klonā, un šīs nu nadzīgi velk katru labību savā čupā. Līdz rītam viss kārtībā, labība, tupeņi, linsēklas — viss par sevi, pelavas un salmi tāpat.
No rīta baznīckungs pieceļas, skatās, ka visa labība klētī, visa izlasīta tīra apcirkņos, un nezina, kā nopriecāties. Gads arī beidzies, jāmaksā kalpam alga. Zirņadēls noņem cepuri no galvas, lai nu ber naudu. Bēra, bēra — izbēra tukšas visas lādes, pat kabatas izgrābstīja, vēl nav īsti pilna. Bet kalps saka: nekas, šim nu tādam laiciņam pietikšot, lai berot rudzus. Ies uz klēti un bērs. Bēra, bēra maišeli, sabēra šā gada ražu un vēl no pērnā un aizpērnā gada, ir tad nebija īsti pilns. Bēra miežus — tas pats. Iztukšoja klēti, ka ne pelei grauda neatstāja. Skopais baznīckungs tā ir palika uz sliekšņa sēžot, rokas matos iecirtis, bet Zirņadēls tik nosmejas:
— Vēl jau gan maišeļi nebija īsti pilni, bet vai es kāds plēsējs, pietiks ar to pašu!
Uzlika maišejus uz muguras, paņēma cepuri rokā un gāja uz mājām. Cik ilgi gāja, kur un kā gāja, nav zināms, tikai pārnāca mājās, nolika maisus ar labību un cepuri ar naudu uz grīdas un teica:
— Mīļais tēv un mīļā māte, te jums būs maizes un naudas līdz mūža galam, bet es iešu meklēt savus brāļus un māsas.
— Neej vis, dēls, ka nepagaisti tāpat kā viņi!
Zirņadēls tomēr gāja. Cik ilgi gāja, cik tālu gāja, nav zināms, bet reiz viņš satika vecīti, kurš ganīja lielu pulku aitu.
— Kur tā iedams, Zirņadēls?
— Eju savus brāļus un māsas meklēt.
— Diezin vai tev spēka pietiks. Paņem no mana pulka lielāko aunu, nokauj, izvāri un apēd ar vienu reizi, tad varbūt gan.
Zirņadēls izdarīja, kā sacīts, un pats nobrīnījās, cik dūšīgs bija tapis. Pateicās vecītim un gāja tālāk. Cik ilgi gāja, cik tālu gāja, nav zināms, tikai satika citu vecīti, kas ganīja lielu pulku vēršu.
— Kur nu iedams, Zirņadēls?
— Eju meklēt savus brāļus un māsas.
— Diezin vai tev pietiks spēka. Noķer no mana pulka lielāko vērsi, nokauj, izvāri un apēd ar vienu reizi, tad varbūt gan.
Zirņadēls izdarīja, kā lika, un pats nobrīnījās, cik liels un brašs bija tapis. Pateicās vecītim un gāja tālāk. Cik ilgi gāja, cik tālu gāja, nav zināms, tikai satika atkal vienu vecīti, kas ganīja lielu pulku ķēvju.
— Kur nu iedams, Zirņadēls?
— Eju meklēt savus brāļus un māsas.
— Diezin vai tev pietiks spēka. Ja tu varētu noturēt divas manas ķēves, vienu aiz vienas, otru aiz otras kājas, tad varbūt tev tas izdotos.
— Laid viņas, lai skrien!
Ķēves metās skriet, bet Zirņadēls saķēra katru aiz vienas kājas, un šīs vairs ne kustēt. Tad vecītis sacīja:
— Laikam tev izdosies gan. Paej, tur lauka vidū akmens, tanī akmenī caurums deviņu asu platumā, laidies tur iekšā!
Zirņadēls pie akmens klāt un laižas pa caurumu lejā. Nonāk pašā elles pagarē un redz tur daudz cilvēku pie stabiem un sienām piekaltu. Arī viņa brāļi un māsas tur ir. Atlaida visus brīvā, bet velna sieva saka:
— Ko tu izdarīji, Zirņadēls! Nu tev gals klāt! Pārnāks pats lielais velns, viņš tevi miltos samals! Ej paslēpies zem manas gultas!
Šis ne lāgā nebija palīdis zem gultas, te pats lielais velns iekšā. Kas visus palaidis vaļā? Sieva atsaka, šī nezinot, bet velns brēc:
— Es gan zinu, to Zirņadēls izdarīja! Lien ārā, es tavus kauliņus drupināšu!
Zirņadēls izlīda un kā metās velnam krūtīs, kā sāka zvetēt, tā sasita sīkās druskās. Samīdīja ar kājām, iznesa ārā un izkaisīja pa lauku. Vēl tagad, kad iet pa sniegu, tad dzird: Cirks, cirks! — Tie ir velna kauli, kas tur čirkst.
Zirņadēls nu izlaida visus no elles un devās ar brāļiem un māsām uz mājām. Gāja, gāja, kamēr nonāca ezera malā, kur auga egle triju asu resnumā. Nolikās visi zem egles atpūsties. Bet nakti viņus panāca velna sieva — ragana, kura gribēja atriebties par savu vīru. Brāļi un māsas metās bēgt aiz bailēm, ka atkal nokļūs ellē, bet ragana piesēja Zirņadēlu pie egles un noteica:
— Guli, kamēr tev gals klāt!
Zirņadēls pamodās un kā trūkās no miega, tā izrāva egli ar visām saknēm, uzlika uz pleca un nes. Necik ilgi, te panāca brāļus un māsas un prasīja viņiem, ko šie bēguši. Šie nu taisnojās, ka stipri sabijušies. Tā visi gāja tālāk, kamēr atkal sametās tumšs. Viņi apsēdās zem apses sešu asu resnumā un likās gulēt. Nakti viņus atkal panāca ragana, piesēja Zirņadēlu ar lūkiem un virvēm pie apses. Brāļi un māsas bailēs aizbēga.
Zirņadēls pamodās un kā trūkās no miega, tā izrāva apsi ar visām saknēm, uzlika uz pleca un nes. Necik tālu, te panāca brāļus un māsas un prasīja, kāpēc šie bēguši. Šie nu taisnojās, ka stipri sabijušies. Tā viņi gāja, kamēr vakarā nonāca pie ozola deviņu asu resnumā. Apsēdās zem ozola un nolikās gulēt. Bet naktī atkal atskrēja ragana un piesēja Zirņadēlu ar lūkiem un virvēm pie ozola un vēl uzlika akmeni viņam uz galvas. Bet šoreiz brāļi un māsas vairs nelaida raganu vaļā. Zirņadēls kā trūkās augšā no miega, tā izrāva ozolu ar visām saknēm un kā spēra akmeni, tā tas trāpīja raganai, un tā beigta uz līdzenas vietas.
Nu šie visi devās uz mājām. Zirņadēls nometa kokus pagalmā un sauca:
— Tēv, taisi nu jaunu māju!
Kur nu tēvs vairs uztaisīs, bija jau par vecu. Zirņadēls tad pats uzcirta jaunu māju vienā dienā un visi dzīvoja tur laimīgi.